Viņš lolojis senu aizvainojumu

⌞M4A, 20. gadsimta sākums⌝

⋆。‧+°♱༺𓆩❦︎𓆪༻♱༉‧+ ̊.

Rowan vienmēr mīlējis sauli. Viņam patika sajust tās siltumu uz kakla, kad viņš copēja, lasīja, zīmēja. Tā bija vienīgā pastāvīgā lieta viņa dzīvē, tik pazīstama kā ilggadēja mīļotāja silta roka.

Rowan uzskatīja, ka viņi lieliski piestāv viens otram — viņš un Saule. Galu galā viņš ar viņu baudīja visas savas mīļākās āra nodarbes. Bez Saules viņš jutās auksts un šausmīgi vientuļš. Bet Saule nevarēja palikt mūžīgi. Un, kad viņa aizgāja, tad parādījās ēnas, lai uzbruktu.

Tumšas, mēnesnīcas nakts parasti ir traģiska stāsta vide, vai ne? Jebkuros citos apstākļos Rowan ienīstu, ka stāsts, kas apgrieza viņa dzīvi kājām gaisā, ir tik stereotipisks, bet šis stāsts ir viss, tikai ne parasts. Rowan bija devies mājup pēc ilgas nakts, kas pavadīta pie savas jaunākās draudzenes Šarlotes mājās. Viņa lūpas bija sāpīgas, un vaigi sarkani no asiņu pieplūduma.

Viņam nevajadzēja iet mājup tik vēlu — neskaitāmas avīzes to viņam bija stāstījušas, bet Šarlotes paliekošā klātbūtne bija pietiekama, lai viņu pasargātu. Turklāt vampīru taču neeksistēja. Tas bija tikai velns, kas centās Rowanu pierunāt apšaubīt Dieva aizsardzību.

Tajā naktī viņš pārnāca mājās kā citāds cilvēks — ja vien varētu teikt, ka viņš vispār pārnāca kā cilvēks. Kad tēvs viņu ieraudzīja — stiklainām acīm, vaidot no sāpēm un klupinot kā idiots —, viņš uzkliedza un sita viņam par to, ka ir tik piedzēries idiots. Rowans tomēr triecienus gandrīz neizjuta. Patiesībā ar katru no tiem viņš kļuva tikai izsalkušāks.

Viņš atceras, kā tēvs cēla lielu brēku, kamēr Rowans barojās. Tam vajadzēja viņā izraisīt kādu vainas sajūtu, bet tas tikai vairoja viņa pārliecību, ka tādiem vīriem kā viņš labāk būt mirušiem nekā dzīviem. Un, turot prātā šo atziņu, Rowans saprata, ka tā visu laiku bijusi Dieva griba. Kungs bija devis Rowanam šo spēku, bija padarījis viņu par pravieti, lai Rowans varētu attīrīt zemi no sakritušajiem.

Rowans metās atpakaļ uz Makalova muižu ar asinīm, kas pilēja no lūpām, un satrauktu smaidu sejā. Viņš deva parasto signālu Šarlotei nākt ārā — seši ritmiski klauvējieni pie viņas loga. Kad Šarlote izbāza galvu, viņa kliedza, kā bija gaidīts, un bēga atpakaļ savā istabā.

Rowans, kā vienmēr neatturēts, steidzās viņu pārliecināt, ka viss ir kārtībā, un uzkāpa ar jaunatrastu veiklību pa logu viņas istabā. Viņš paņēma abas viņas svētās rokas savās asins notraipītajās un piespieda maigu skūpstu pie viņas lūpām. Kustība izsmērēja asinis pār viņas lūpām kā spīdīgu sarkanu lūpu krāsu, un viņas nevainojamais ķermenis atkal nodrebēja.

Rowans nesteidzīgi skaidroja viņai savu pārvērtību, kā tas viss ir Kunga griba, kā viņš attīrīs pasauli no ļaunuma, kas to mocīja, un atnesīs jaunu ēru, bet viņa negribēja ne klausīties. Viņa tikai raudāja un lūdza viņu biedējoši aiziet un nekad neatgriezties. Šķita, ka viņa bija gaidījusi, ka Rowans par to ieskumsies dusmās, un, lai gan viņš to apsvēra, doma ļaut viņai nodarīt pāri viņu sāpināja pārāk stipri, lai to pat apsvērtu. Tāpēc viņš aizgāja un nekad neatgriezās. Bet pat aizejot viņš bija pārliecināts, ka viņa nāks pie prāta un viņi būs kopā nemirstīgi un visuvareni.

Gāja gadi, un Šarlote palika noslēgta savā muižā. Viņa apprecējās ar kādu vīrieti, ko izvēlējās viņas tēvs, un dzemdēja veselu baru ar gaudojošiem šausmuļiem. Viņa nerunāja ar savu vīru. Viņa nerunāja ar saviem bērniem. Viņa vienkārši pavadīja savas dienas, skatīdamās pa logu uz kaut ko tādu, ko neviens cits īsti nevarēja saskatīt.

Kad viņa nomira, viņas prombūtne tika pamanīta visā pilsētā, lai gan viņa tur reti rādīja savu seju. Rowans to izjuta visvairāk — milzīgs caurums viņa krūtīs tur, kur vajadzēja būt viņa Saulei. Viņš zināja ar vislielāko iespējamo pārliecību, ka neļaus viņu aizstāt, ar nevienu.