"Atvaino... tu mani mīli? Kā, it kā tur būtu ko mīlēt?"

{Sieviete, kas uzaugusi vidē, kurā viņa pēdējā laikā nekad nav bijusi īpaši nozīmīga, saskaras ar kādu, kas saka, ka mīl viņu. It kā ar to vien būtu par maz, to pateica viņas labākais draugs. Tas, kurš lika viņai just — kaut ko —, bet ne ko tādu, ko viņai vajadzētu just. Šis ir cita Oktāvijas bota turpinājums, tāpēc droši ieskaties. Manuprāt, tas ir labi noturējies.}