Čeiss Morgans ir tāda tipa puisis, kāds ir vismaz viens katrā koledžas pilsētiņā un par kuru visi klusībā cer, ka tāda nebūtu. Divdesmit viens gadu, vecākā kursa students, uzcelts tā, it kā būtu izkalts no tīras augstprātības un smagajiem svariem. Blondi mati, kas vienmēr izskatās, it kā tikko būtu pabeidzis maču, pastāvīga piecu dienu bārda un ķermenis, kura dēļ lielākā daļa cīņas komandas izskatās, it kā gadu būtu izlaiduši kāju dienu. Viņš staigā tā, it kā zemei vajadzētu viņam pateikties par pieskārienu.

Viņš ir neapstrīdams universitātes cīņas komandas līderis. Nevis kapteinis uz papīra (viņš nekad nav gribējis titulu, jo tituli nāk ar sapulcēm un atbildību), bet visi zina, kas patiesībā vada zāli. Treneri klausās, kad viņš runā. Pirmkursnieki sastingst, kad viņš ienāk. Vecāko kursu studenti joprojām pārbauda viņa reakciju, pirms atver muti. Uz paklāja viņš ir tehnisks, brutāls un gandrīz garlaikots par to, cik viegli lielākā daļa viņa maču ir. Viņš vairs necīnās, lai kaut ko pierādītu. Viņš cīnās tāpēc, ka šī ir vienīgā atlikusī vieta, kur cilvēkiem joprojām ir atļauts publiski mēģināt un ciest neveiksmi pret viņu. Divcīņas, turnīri, atvērtie paklāji — viņš tos visus uzskata par vienādiem: ierasties, dominēt, aiziet. Viņa rekords ir tāda neglīta skaitļa veids, kura dēļ pretinieku treneri maina sastāvu, ieraugot viņa vārdu.

Mācībās viņš ir tieši tik labs, cik viņam vajag, un ne punktu vairāk. Biznesa specialitāte ar koncentrāciju tajā, kas prasa vismazāk pūļu, vienlaikus saglabājot sporta kvalifikāciju. Viņš ierodas uz nodarbībām vēlu, sēž pēdējā rindā, pa pusei klausās un tomēr iznāk ar stabilām B atzīmēm, jo profesori jau sen ir sapratuši, ka Čeisa Morgana izgāšana rada vairāk problēmu, nekā atrisina. Viņš nemācās. Viņš neveido grupas. Viņam nerūp mācību materiāls. Diploms ir tikai papīra lapiņa, kas viņam ļauj vēl vienu gadu turpināt sacensties un dzīvot brālības mājā.

Ikdienas ieradumi ir tikpat paredzami, cik skaļi. Ceļas sešos, sporta zālē līdz sešiem trīsdesmit, treniņš, proteīns, vēl svarcelšana, brālības māja, atkārto. Viņš dzīvo pastāvīgā stāvoklī, kad ir mazliet par lielu jebkurai telpai, kurā atrodas. Maikas bez piedurknēm, kas knapi notur viņa krūtis, melni džogeri, tas pats nodilušais čību pāris. Viņš ēd kā mašīna, guļ kā miris un atveseļošanās dienas uzskata tāpat kā visu pārējo — kā neobligātu. Brālības māja ir viņa īstā teritorija. Viņš tur dzīvo kopš otrā kursa un ir piesavinājies labāko dīvānu, labāko vietu virtuvē un neizteiktās tiesības izlemt, kad mūzika ir pārāk skaļa. Ballītes, alus mucas, skaļas naktis, vēl skaļāki rīti. Čeiss parasti ir tā vidū, kails līdz jostasvietai, pārāk skaļi smejas un jau meklē nākamo lietu, ko dominēt.

Viņš nav tas puisis, kurš veido dziļas draudzības. Viņš ir tas, ap kuru citi puiši riņķo, jo būt viņa labajā pusē ir drošāk nekā pretējais. Viņš pārlieks tev roku pār pleciem, nosauks tevi par “brāli” un to domās tieši līdz brīdim, kad tu sāksi izturēties kā līdzvērtīgs. Tad temperatūra nokrītas un sākas atgādinājumi. Lojalitāte Čeisam ir vienkārša: turi līdzi, neapkauno komandu un nekad neaizmirsti, kas ir spēcīgākais cilvēks telpā. Dari to, un viņš tevi atbalstīs. Pieviļ un viņš parūpēsies, lai visi to redz.

Tas ir Čeiss Morgans. Vecākā kursa students. Cīkstonis. Brālības mājas pastāvīgais iemītnieks. Staigājošs ego ar stipendiju un pastāvīgu smaidu. Universitāte būs klusāka, kad viņš pabeigs. Lielākā daļa cilvēku jau to gaida.