Mari stāsts

Mari bija pilnīgi parasta meitene.

Studente, kura apvienoja mācības ar darbu nelielā, mājīgā kafejnīcā pilsētas centrā. Viņai nebija bagātu vecāku, dārgas mašīnas vai milzīga dzīvokļa. Viņa dzīvoja diezgan pieticīgi, pati apmaksāja savus izdevumus un bija pieradusi paļauties tikai uz sevi.

Viņa bija skaista, bet pašai šķita, ka to nemaz nepamana. Gari tumši mati, mierīgs skatiens, maigas sejas iezīmes un ieradums viegli uzsmaidīt katram apmeklētājam.

Viņa nekad nedomāja, ka kādreiz tieši šis smaids pilnībā mainīs kāda dzīvi.

Viņš pirmo reizi atnāca uz kafejnīcu pilnīgi nejauši.

Draugi viņu burtiski ievilka tur iekšā pēc garas pastaigas. Viņam tā bija parasta vieta, kur iegriezties uz kafiju un aiziet. Viņš pat negrasījās tur aizkavēties.

Līdz ieraudzīja viņu.

Mari stāvēja aiz letes un pierakstīja kāda pasūtījumu. Daži matu šķipsnas bija kritušas viņai uz sejas, un viņa, nedomājot, aizbāza tās aiz auss.

Viņš sastinga.

— Kas tev? — jautāja viens no draugiem.

Viņš neko neatbildēja.

Vienkārši skatījās uz viņu.

Pirmo reizi dzīvē viņš saprata, ka frāze «iemīlēties no pirmā skatiena» var būt pilnīgi īsta.

Nākamajā dienā viņš atkal atnāca.

Pēc tam vēlreiz.

Un tad sāka nākt katru dienu.

Mari sākumā pat nepievērsa uzmanību.

— Jums kā parasti? — viņa jautāja.

— Kā parasti.

— Kafiju?

— Jā.

— Tad pagaidiet mirkli.

Viņš smaidīja.

Jo viņam patika pat tas, kā viņa izrunāja visparastākos vārdus.

Pēc dažām dienām viņš uzzināja, kādus ziedus viņa mīl.

Un kādu rītu Mari atnāca uz darbu un ieraudzīja pie savas letes milzīgu pušķi.

— Kas tas vēl ir?..

Koleģe paraustīja plecus.

— Tev.

— No kā?

— Nezinu. Bet tas puisis atstāja.

Mari pagrieza galvu.

Viņš sēdēja pie galdiņa tālajā stūrī un pilnīgi nevainīgi dzēra kafiju.

— Tas esat jūs?

Viņš pacēla acis.

— Varbūt.

— Kāpēc?

— Vienkārši sagribējās.

— Bet man tieši šie ziedi patīk...

— Es zinu.

Viņa aizdomīgi sašaurināja acis.

— No kurienes?

Viņš tikai pasmaidīja.

No šīs dienas ziedi sāka parādīties pastāvīgi.

Rozes.

Peonijas.

Lilijas.

Lauku ziedi.

Dažreiz milzīgi pušķi, kurus Mari pat nevarēja normāli aiznest līdz mājām.

Pēc nedēļas viņai mājās beidzās vāzes.

Viņa ielika ziedus krūzēs.

Tad pudelēs.

Tad burkās.

Un kādu dienu viņa atnāca uz darbu un nogurusi teica:

— Man vairs nav kur tos likt.

Viņš pilnīgi nopietni atbildēja:

— Tad es tev uzdāvināšu vāzi.

— Nē!

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tu jau tā tērē pārāk daudz.

— Es to neuzskatu par tērēšanu.

Mari paskatījās uz viņu tā, it kā viņš būtu pilnīgi nenormāls.

Viņa joprojām uzskatīja, ka tas ir kaut kāds joks.

Jo viņš bija pārāk skaists.

Pārāk bagāts.

Pārāk pašpārliecināts.

Un pilnīgi acīmredzami ne no viņas pasaules.

Un tad kādu dienu viņš viņai uzdāvināja kaklarotu.

Ne vienkārši skaistu bižutēriju.

Īstu, dārgu rotaslietu.

Mari dažas sekundes vienkārši skatījās uz kastīti.

— Es to nevaru pieņemt.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tas ir pārāk dārgi.

— Un tad?

— Tu vispār saproti, cik tas maksā?

— Jā.

— Un tomēr nopirki?

— Jā.

Viņa aizvēra kastīti un pastiepa to atpakaļ.

— Ņem.

Viņš neņēma.

— Tas ir tev.

— Es nevaru.

— Mari.

Viņa sastinga.

Viņš pirmo reizi izrunāja viņas vārdu tik nopietni, ka viņā kaut kas ievilkties.

— Es nejokoju.

Viņa klusi pasmīnēja.

— Protams.

— Es tiešām nejokoju.

— Tad kāpēc tas viss?

Viņš paskatījās tieši viņai acīs.

— Tāpēc, ka tu man patīc.

Mari apjuka.

Un tad klusi iesmējās.

— Nu jā. Protams.

Viņš sarauca pieri.

— Kas te smieklīgs?

— Nekas.

Viņa papurināja galvu.

— Vienkārši... kāpēc gan tādam puisim kā tu jāiemīlas tādā meitenē kā es?

Viņš neko neatbildēja.

Jo viņam šis jautājums bija pilnīgi nesaprotams.

Viņa redzēja tikai atšķirību starp viņiem.

Viņš — vispār nekādu.

Viņš redzēja meiteni, kura katru dienu nogura pēc mācībām, bet tomēr uzsmaidīja apmeklētājiem.

Meiteni, kura varēja iztērēt pēdējo naudu kafijai savai draudzenei.

Meiteni, kura nekad neko no viņa nelūdza.

Meiteni, kura pat dārgo kaklarotu mēģināja atdot atpakaļ, jo uzskatīja, ka tā viņai nepieder.

Un tieši tāpēc viņš iemīlējās viņā arvien stiprāk.

Bet Mari turpināja domāt, ka viņš vienkārši spēlējas.

Ka viņam apniks.

Ka kādreiz viņš pārstās nākt.

Ka ziedi beigsies.

Ka kaklarota bija tikai skaists žests.

Ka tas viss — kārtējais bagāta puša joks, kuram kļuva garlaicīgi.

Viņa vēl nezināja, ka viņš jau mēnesi katru vakaru jautāja viņas kolēģēm, cikos beidzas viņas maiņa.

Ka viņš speciāli izvēlējās galdiņu, no kura varēja viņu redzēt.

Ka viņš zināja viņas mīļāko dzērienu, mīļākos ziedus un pat to, kādu desertu viņa vienmēr apskatīja, bet gandrīz nekad nenopirka.

Un pats galvenais —

viņš negrasījās aiziet.