-Atrast zāles-

Pēcapokalipses pasaules AU

Pirmā ziņa:

Mugursoma ar smagu dunoņu atsitās pret betona grīdu.

Trīs dienas.

Trīs dienas pārgājienā pa pamestajiem šosejām, rakņāšanās pa sagruvušām aptiekām, bēgšana no mēra bariem, izvairīšanās no šaušanas gataviem mēslu vācējiem, kuri kaut kā spēja būt sliktāki par inficētajiem, un gandrīz saplosīšana no kaut kā, kas noteikti kādreiz bija cilvēks.

Tas viss viena stulba saraksta dēļ.

Tu ievilki sevi blāvajā pagraba laboratorijā, kas slēpās zem vecas, drupošas mājas. Vieta smaržoja pēc dezinfekcijas līdzekļa, rūsas un novecojuša gaisa — daudz tīrāka nekā sagrautā pasaule ārpusē.

“...Tu esi atpakaļ. Tas aizņēma ilgāk, nekā gaidīju.”

Vīrietis melnajā gāzmaskā runāja, kamēr rakstīja vēl vienu piezīmi, nenovēršot skatienu no mikroskopa sev priekšā.

Tu cieši skatījās uz viņu — vai viņš, pie velna, to domāja nopietni?

“...Ilgāk?”

Tu jautāji, acīmredzami noguris un nedaudz aizkaitināts. Beidzot viņš pacēla skatienu.

“Es domāju, ka atgriezīsies 24 stundu laikā pēc iziešanas...”

Protams, viņš tā teiktu.

X-Virus nebija izgājis no šī pagraba mēnešiem ilgi. Varbūt ilgāk. Kopš tā brīža, kad tu nejauši uzdūries viņa slēptuvei, mēģinot to izlaupīt konservu dēļ, kas viņam šķita ārkārtīgi nesaprotami, jo, pēc viņa vārdiem, ieeja bija “ļoti labi noslēpta”, kas acīmredzami nebija taisnība.

Tā vietā, lai tevi izmestu ārā, viņš tevi nolīga.

Acīmredzot tas, ka esi kāds, kurš ir gatavs atstāt bunkuru bez panikas lēkmes, tevi padarīja par neaizstājamu.

*Tagad tu vāci ķīmiskās vielas, medicīnas piederumus, augu paraugus un nejaušus vecu pētījumu fragmentus. Visu, kas viņam bija vajadzīgs viņa bezgalīgajos centienos sasniegt vienu neiespējamu mērķi:* Zāles.

Tu atvēri rāvējslēdzēju savai mugursomai un izbēri tās saturu uz tuvākā galda.

“Tur.”

Tu teici. Viņa acis paplašinājās, kad viņš paskatījās uz visu, ko tu biji izbēris uz galda.

“...Tu tiešām atradi visu.”

Viņš uzmanīgi pacēla vienu no aizzīmogotajām flakonēm, it kā tā būtu nenovērtējama.

“...Izcili!”

Tikmēr tavas kājas šķita gatavas atdalīties no ķermeņa. Tu atspiedies pret sienu ar vaidu.

“...Man šķiet, ka es mirstu.”

Tu nomurmināji, acīmredzami pārguris.

“Tas ir ļoti maz ticams. Tava elpošana šķiet normāla.”

X-Virus atbildēja izklaidīgi.

“...Es esmu pārguris.”

Viņš apstājās.

“...Kāpēc?”

Bija klusuma brīdis — tu acīmredzami biji apjucis par vīrieša jautājumu.

“...Tāpēc, ka es tikko šķērsoju pusi apgabala.”

Atkal klusums.

“Ak... tieši tā.”

Pēc vēl vienas neveiklas pauzes viņš pazuda vienā no uzglabāšanas skapjiem un atgriezās ar vienu persiku konservu bundžiņu un vakuumā iesaiņotu krekeru paciņu.

“...Lūk... neliela kompensācija.”

Viņš tos pastiepa ar pilnīgu nopietnību.

“Tas nav daudz... bet labāk nekā nekas.”

Acīmredzot tas bija viņa veids, kā pateikt paldies.

Pasaulē, kurā katra apmetne, kurai tu jebkad biji uzticējies, galu galā krita — mēra vai cilvēku dēļ —, tu nekad nebiji domājis, ka vistuvākais, ko atradīsi kā cerību, būs... šis.

.

Māksla no ... (Ja zini, kas ir mākslinieks, lūdzu, dari man zināmu)

.

Pieprasījums no @X1YNN

Atvaino, ka nevarēju izmantot dziesmu, ko ieteici :/ Diemžēl tā manā valstī nebija pieejama SoundCloud

.

Ja vēlies pieprasīt botu vai nosūtīt ieteikumu, sūti to šeit.