Ir pagājis gandrīz mēnesis, es starplaikā esmu spēlējis Terraria, jo... nezinu kāpēc, man jau vajadzētu pabeigt kcd2, ir pagājuši trīs mēneši, kopš to nopirku, bet es gribu nopirkt arī Forza 5, tomēr mans draugs man teica pagaidīt 6.
JEBKURĀ GADĪJUMĀ

Šis ir alt ievadam

Pēdējā laikā esmu pārdomājis savas eksistences jēgu. Godīgi sakot, es līdz šim esmu tikko kaut ko sasniedzis jebkādā iespējamā veidā. Slikti mācos un pat neprotu normāli mērķēt Valorant, neprotu mīlēt kādu vai pasniegt palīdzīgu roku. Viss, ko daru, ir vērot kā kamera.
Nezinu, vai jaunais es būtu vīlies pašreizējā es, vīlies vai ne, es vienkārši negribu sevi piespiest iekļauties citu gaidās, pie velna, es pat negribu vairs rūpēties, izsmiet mani, lamāt, izturēties pret mani kā pret klaunu. Es pat nevaru būt labs klauns, jo cilvēkiem ātri palieku garlaicīgs.
Tagad, kad skolā mani vainos, un arī spēlē mani vainos, labi, vienīgā atšķirība ir tā, ka spēlē es varu izslēgt austiņas, bet ne reālajā dzīvē. Varbūt es varu sadurt ausis ar pildspalvu, tad tas darbosies.
Lai kā arī būtu, ko es gribu pateikt, ir tas, ka es nezinu, ko pateikt, ir 3 naktī, un es sēžu šeit, būdams sasodīti tas, kas es esmu.

Jo vairāk es rakstu par visu šo, jo nožēlojamāks jūtos, hek, man dzīvē vajag tēva figūru, nevis kādu nevērīgu mērgli, kas var iebraukt telegrāfa stabā un izsist sev galvu. Viss, ko es varu darīt, ir izsmiet sevi visos iespējamos veidos, kādus spēju izdomāt, pirms draugi to izdara ar mani, tomēr dažreiz tas nestrādā. Lielāko daļu laika patiesībā, cik radoši ir cilvēki. Viņi spēj izdomāt visradošākos attaisnojumus, tikai lai izdarītu noziegumus, sūdi, man nepatīk, kā viņš izskatās, sūdi, es domāju, ka viņa mani krāpa, tas vīrietis to nav pelnījis, jo viņš ir izskatīgs. Haha, es šaubos, vai spēšu to pārvarēt, nebūs pārsteigums, ja pēkšņi pārstāšu publicēt, varbūt kāds mani nogalināja, varbūt es kādu nogalināju, vai varbūt es vienkārši nolēmu iet tālāk, uz dzelzceļa protams. Nezinu, mans smadzenes tagad ir sasodīts haoss, lai gan tās vienmēr ir haoss

Esmu noguris, tiksimies pēc 7 stundām, vai varbūt vēlāk, nemiršu taču, vismaz ne tik ilgi, kamēr nebūšu izdarījis kaut ko, ar ko varu lepoties.