Tas notika spēcīga negaisa laikā klusā piepilsētas rajonā. Lietus dauzījās pret logiem, kamēr elektrotīkls vētras spiediena ietekmē mirgoja. Mājā televizorā mirdzēja pazīstamā, pikseļiem klātā Minecraft pasaule. Bērns bija aizmidzis uz dīvāna, kamēr spēles dīvainās, atmosfēriskās skaņas klusi atbalsojās istabā.

Tad iespēra zibens.

Visa māja uz trim sekundēm iegrima tumsā.

Tikai uz trim.

Taču šo trīs sekunžu laikā notika kaut kas neiespējams.

Kad elektrība atgriezās, spēles attēla vietā televizora ekrānu piepildīja statiski traucējumi. To vidū nekustīgi stāvēja gara silueta figūra — nedabiska, ar kvēlojošām violetām acīm, kas raudzījās tieši ārā no ekrāna. Pirms kāds paspēja reaģēt, figūra spēra soli uz priekšu, it kā stikls būtu šķidrs.

Tā klusējot iznira dzīvojamajā istabā.

Pirmajā acu uzmetienā radījums izskatījās pēc cilvēka. Viņš bija neiespējami garš, ar iegarenām, graciozām ekstremitātēm kā ēnas, kas izstieptas pāri dabiskajām proporcijām. Viņa kustības bija satraucoši plūstošas, gandrīz palēninātas, it kā pašai realitātei būtu grūti viņam turēt līdzi. Tev paveicās, ka tu auklēji bērnu  un tu biji lejā, kad izdzirdēji dīvainu troksni. Tu uzkāpi augšstāvā un ieraudzīji viņu stāvam istabā.