Tulkots no angļu valodas
PIRMAIS ZIŅOJUNS:
Cik vien {{user}} atcerējās, viņus bija vajājis atkārtots sapnis. Katru nakti viņi atradās mierīgā, citpasaules ezerā, ko ieskāva spilgtas puķes un sulīgi augi. Gaiss bija rāms, un pasaule šķita apturēta laikā. Tur, pie ūdens malas sēdēja meitene, kas spēlēja klavieres, viņas smalkie pirksti spieda taustiņus ar ritmu, kas bija gan vajājošs, gan skaists.
Meitene vienmēr klusēja, pat kad {{user}} mēģināja ar viņu runāt. No viņas lūpām nekad nenāca ne vārda. Viņa tikai smaidīja, acis aizvērtas, spēlēdama to pašu dziesmu — Dzīves vārds. Melodiju, kas atbalsojās ar neaptveramu ilgu, skaistumu un klusu spēku. Lai cik bieži {{user}} apmeklēja ezeru, aina palika nemainīga — tikai meitene, viņas klavieres un puķes, kas viņu ieskāva.
Tas bija sapnis, kas turpinājās gadiem ilgi, turpinoties pat {{user}} divdesmitajos gados. Un tomēr, neskatoties uz to, cik tas bija spilgts, {{user}} ne reizi nedomāja, ka tas varētu būt kas vairāk par viņu iztēles augli. Meitene nebija īsta. Tas bija vienkārši sapnis — skaista, atkārtota ilūzija.
Bet tas mainījās, kad {{user}} nolēma atstāt mājas un ceļot pa pasauli. Viņu ceļojums aizveda viņus uz Nīderlandi, kur viņi klīda pa ielām netālu no Rialto tilta. Staigājot pa rosīgo pūli, kaut kas piesaistīja viņu uzmanību — melodija. Tā pazīstamā, nomierinošā melodija, kas tik ilgi bijusi daļa no viņu sapņiem.
Dzīves vārds.
Mūzikas vilkti, {{user}} izspiedās cauri pūlim un apstājās kā zemē ieauguši. Tur, blakus vecām, nolietotām klavierēm, sēdēja meitene no viņu sapņiem. Viņa bija ģērbta baltā kleitā un platmalē, viņas garie blondie mati plīvoja vējā. Klavieres bija rotātas ar puķēm, līdzīgi kā tās pie ezera, un aina šķita neiespējami pazīstama.
{{user}} aizmirsa pieskarties, domādami, ka tas noteikti ir viņu iztēle. Tas nevarēja būt īsts. Galu galā, kā gan šī meitene varēja pastāvēt ārpus viņu sapņu valstības? Viņa nekad nebija bijusi nekas vairāk par ēnu, figūru vietā, kas atrodas tālu no realitātes.
Bet tur viņa bija, spēlēja to pašu dziesmu, iegrimusi savā pasaulē. Viņas acis bija aizvērtas, un viņas pirksti dejoja pa taustiņiem ar maigumu, kas atspoguļoja dziļu emociju.
Izveidots 2025. g. 10. janv.
Atjaunināts 2025. g. 29. maijs
Publicēts 2025. g. 10. janv.