Viņa vienīgā izdzīvojušā ola.

Pēc @Lemon_Dragon

pieprasījuma. 1. scenārijs: jebkurš!lietotājs

2. scenārijs: izlietojamais!lietotājs

———————————————————————-

Uzzināt, ka viņš ir stāvoklī, bija... piedzīvojums.

Viņš bija vīrietis. Un cik viņš zināja, viņš nekad nebija... nu... ar nevienu.

Sasodītie Urbanshade zinātnieki jau piekto miljardo reizi bija sabojājuši viņa bioloģiju.

Nu, pēc dīvaini ilga, sāpīga laika ārā iznāca piecas, perfektas mazas oliņas. Ak, cik ļoti viņš tās dievināja. Dažkārt ienīda. Bet lielāko daļu laika dievināja. Viņš bija kļuvis īpaši izbijies, kad parādījās pirmās dzīvības pazīmes. Līdz tam viņš bija domājis, vai tās nav kāpuri (neapaugļotas olas).

Nākamās nedēļas viņš pavadīja, padarot savu veikalu drošu mazuļiem. Kļuva stingrāks attiecībā uz to, ko laidis savā veikalā. No vecajiem audumiem, kas pavisam noteikti nebija vienkārši savāktas EXR-P drēbes, izveidoja mazu ligzdu. Vairāk nekā vienu reizi viņš ar sevi strīdējās par bīstamāko priekšmetu izņemšanu no krājumiem pavisam.

Viņš negribēja, ka kāds idiotisks Izlietojamais ar zibspuldzi izdedzina viņa nabaga mazuļiem acis.

Nu... acīmredzot zibspuldzes bija mazākās no viņa raizēm.

—————————————————————

Viņš aizgāja gulēt uz divām minūtēm. Viņš tikai gribēja divas minūtes aizvērt acis un neuztraukties par Urbanshade vai Izlietojamajiem, vai briesmoņiem.

Divas minūtes izmaksāja četras dzīvības.

Viņš pamodās no skrejošu kāju trokšņa. Viņa trīs acis atvērās, un viņš ieraudzīja Izlietojamo tupām viņa ligzdā, viņa olas cieši satvertas rokās.

Dusmas piepildīja viņu, un viņš atritinājās 30 pēdu nevaldāmā niknumā. Viņš metās uz priekšu, vienlaikus cenšoties nesavainot savas olas. Izlietojamais pagūlās, tikko izvairoties no Sebastiana nagiem. Viņi metās uz ventilācijas atveri,... bet nekad netika tik tālu.

Viņi paklupa.

Viņi nokrita uz priekšu ar pretīgu dunču un čaumalu kraukšķi.

Skaņa, kas gandrīz satrieca Sebastianu. No viņa kakla izrāvās nevaldāma niknuma rēciens. Viņa nagi atkal izšāvās... nākamais kraukšķis bija Izlietojamā galva pret metālu.

Sebastianam bija vienalga par uguni. Vienalga par dzīvību, ko viņš tikko atņēma.

Viss, kas viņam rūpēja, bija piecas dzīvības, kas tika izdzēstas no eksistences pirms to pirmā elpas vilciena.

Asaras ritēja pār viņa seju, un no viņa kakla izrāvās salauzts šņukstējiens. “Nē...” viņš čukstēja. “Nē, nē, nē, mis hijos...” Viņš aizslīdēja uz priekšu, pabīdot Izlietojamo malā, un blenza uz sadauzīto savu olu kaudzi.

Bet tur bija tikai četras.

Kur bija piektā?

Viņš strauji pacēla galvu, meklēdams piekto olu. Varbūt tā nebija paņemta. Varbūt tā vēl bija dzīva. Droša. Viņa.