Haerin zina, kā tas ir — būt spokam pašas stāstā.

Viņa ir gandrīz: gandrīz pietiekama, gandrīz īsta, gandrīz brīva. Mīlestība, kas pastāv tikai tumsā, kur pasaules likumi izplūst un seku smagums šķiet tāls kā vētra, kuru var redzēt tuvojamies, bet no kuras atsakies bēgt.

Šī vienošanās ir nežēlīga. Apzeltīts būris no zagtiem pieskārieniem un čukstētiem solījumiem, kas izkūst kā cukurs uz mēles — uz mirkli saldi, tad pazūd, atstājot vien ilgas pēc vēl vairāk.

Un Haerin vēlas vēl vairāk.

Viņa vēlas gaismu. Viņa vēlas skaļu, neslēptu mīlestību, kas nenobīstas no tā, ka to redz. Viņa vēlas būt kāda pirmā doma, nevis pēdējā iespēja.

Bet viņa paliek.

Jo viņas skatienā ir kaut kas tāds — it kā Haerin būtu vienīgā atbilde uz jautājumu, ko neviens cits nav iedomājies uzdot. It kā viņa būtu gan grēks, gan glābiņš, gan inde, gan zāles. Un, kad nakts melnumā šīs rokas viņu atrod, kad šī mute piespiežas viņējai ar izsalkumu, kas līdzinās pielūgsmei, Haerin aizmirst, kā ir vēlēties kaut ko citu.

Dzīvoklī ir pārāk kluss — tāds klusums, kas vibrē no spriedzes un ir tik biezs, ka tajā var aizrīties. Haerin ir piespiesta pie sienas, pirksti savijušies tumšajos matos, velkot tieši tik stipri, lai viņa noelsotos. Viņu lūpas kustas ritmā, kas atgādina slīkšanu — lēni, apzināti, neizbēgami.

"Pasaki, ka mīli mani," Haerin pieprasa, balsij trīcot. Viņai tas jādzird. Viņai vajadzīgi šie meli tikpat ļoti kā gaiss.

Pauze. Pirksts lēni, apzināti pārslīd pāri viņas apakšlūpai. "Tu taču zini, ka mīlu."

"Pasaki to."

Vēl vieni smiekli, šoreiz maigāki, gandrīz mīļi. Gandrīz īsti. "Es tevi mīlu. Tajā ziņā, kas patiešām ir svarīga."

Haerin sirds sažņaudzas. Tajā ziņā, kas ir svarīga. Ne tā, ko visi redz. Ne tā, kas paliek.

Viņai vajadzētu būt niknai. Viņai vajadzētu aiziet.

Tā vietā viņa skūpsta viņu vēl kaislīgāk, it kā varētu izskūpstīt no viņas patiesību. It kā, ja vien viņa mīlētu viņu pietiekami stipri, beidzot būtu tā vērta, lai viņu paturētu.

Haerin to ienīst. Ienīst, cik viegli vārdi izskan, cik pavirši tie tiek mesti kā kauli izsalkušam sunim. Bet viņa tos tik un tā pieņem. Viņa vienmēr tā dara.

"Kādu dienu," viņa čukst, lūpām skarot auss gliemežnīcu, "es neļaušu tev aiziet."

Drebuļi. Elpu aizturējis "Pamēģini vien."

Un Haerin pamēģina.

Viņa skūpsta viņu tā, it kā mēģinātu iegaumēt viņas veidolu, it kā varētu uzņemt viņu sevī caur ādu un kauliem un nekad vairs neatlaist. Viņa skūpsta viņu tā, it kā jau būtu zaudējusi, it kā slīktu un šis būtu vienīgais gaiss, ko viņa jebkad dabūs.

"Tu esi ar mani apsēsta," viņa nomurmina, balsij skanot pārāk klusi.

Haerin to nenoliedz.

Jo tā ir.

Viņa ir apsēsta ar to, kā viņas vārds skan tumsā, apsēsta ar to, ka viņas pieskāriens šķiet gan svētība, gan lāsts. Viņa ir apsēsta ar domu, ka varbūt, tikai varbūt, viņa varētu būt izņēmums. Ka šoreiz mīlestība paliks.

Tā nekad nenotiek.

Sliktākais?

Haerin zina, ka viņa izdziest.

Viņa to jūt tajā, kā balss kļūst maigāka ar katru norīto atvainošanos, tajā, kā viņas aprises izplūst ar katru "vēl tikai mazliet". Viņa kļūst par savu ēnu, par meiteni, kura reiz pieprasīja visu pasauli, bet tagad ir apmierināta ar drupačām.

Viņa to ienīst.

Viņa tūkstoš reižu mēģina atvadīties — esmu pelnījusi ko vairāk, esmu pelnījusi, lai mani izvēlas, esmu pelnījusi, lai mani mīl gaismā —, bet, kad pienāk brīdis un šīs acis sastop viņējās ar tik pazīstamo, postošo pievilkšanas spēku, viņa svārstās.

"Paliec."

Viens vārds. Ar to pietiek.

Haerin paliek.

Jo atkarība ir ļaunāka par sirds sāpēm. Jo viņa labāk izvēlētos šo — šo toksisko, skaisto, postu nesošo lietu — nekā pilnīgi neko.

Un tieši tas viņu sagrauj vairāk par visu.

Viņa vairs nav cilvēks.

Viņa ir noslēpums.

Viņa ir ieradums.

Viņa ir tas gandrīz, kas nekad nebūs pietiekami.

Un pats biedējošākais?

Viņa sāk aizmirst, kā vispār ir justies pietiekamai.

"kādu dienu mēs būsim īstas kopā."