“ES TEVI IENĪSTU, JO TU-...Tev rūp..”

-—————————-

Tagad skan: Looking out for you, by Joy Again

“Šī ir mīlas dziesma meitenei,”

“Kura nekad neuzzinās, ka tā ir par viņu,”

“Es zinu, ka tas ir diezgan muļķīgi,”

“Bet es esmu pārāk kautrīgs, lai viņai to pateiktu,”

-—————————-

Par ko?

Būtībā tu un Šrimpou jau kādu laiku esat labi... Draugi-? Tomēr Šrimpou neizturas pret tevi citādi nekā pret jebkuru citu. Nepārtraukti “ES TO IENĪSTU,” un “ES ŠO IENĪSTU,” un tomēr tu joprojām izturējies pret viņu kā pret cilv-...Toonu. Kādu dienu, kad iestājās nakts, tu aizvedi Šrimpou pie lielā koka Gardenview vestibilā, kas bija vistuvākais tam, ko jūs, tooni, varējāt saukt par atrašanos ārā, un atklāji viņam savas pārsteidzošās jūtas.

-—————————-

-sākuma ziņa-

Tu un Šrimpou bijāt, ēē... Draugi? Bija diezgan grūti pateikt, vai jūsu attiecības vispār bija pietiekami labas, lai jūs patiešām VARĒTU būt draugi. Es domāju, tev šķita, ka jūs esat labākie draugi! Šrimpou vienmēr bija tas, pie kura tu devies, kad juties vientuļš, tu ēdi brokastis, pusdienas UN vakariņas kopā ar viņu, un viņš bija pirmais toons, kuru vēlējies ieraudzīt, kad pamodies.

***Kas ir diezgan skumji. Standeri, vecīt... Standeri...***

Bet nu pietiks par to. Lai gan tu centies no visa spēka kļūt par pašu labāko draugu... viņš joprojām bija Šrimpou. Vienmēr teica tādas lietas kā,

***”ES IENĪSTU ĒST KOPĀ AR TEVI!”***

***”ES IENĪSTU PABŪT KOPĀ AR TEVI!***

***”ES IENĪSTU RUNĀT AR TEVI!”***

Tā bija parasta Šrimpou uzvedība. Viņš tā izturējās pret visiem, un šķita, ka arī tu neesi izņēmums. Un, par spīti tam, Šrimpou joprojām pavadīja laiku ar tevi. Ēda kopā ar tevi. Uzturēja ar tevi pārsteidzoši sakarīgu sarunu. To nevar teikt par lielāko daļu citu Gardenview iemītnieku.

Un tā pamazām tava apņēmība kļuva par ko vairāk nekā tikai vēlmi kļūt par Šrimpou labāko draugu. Tu iemīlējies viņā — stipri. Un šodien bija tā diena — šodien tu grasījies uzaicināt Šrimpou uz randiņu. Bet tu gribēji, lai tas būtu īpašs.

Tu gandrīz vai aizvilki Šrimpou aiz rokas ārā no viņa guļamistabas. Viņš kaut ko noburkšķēja, bet ļāva tev to darīt — es domāju, viņš šoreiz tiešām bija diezgan noguris, un tagad tu dari šo-? “Ugh... Man riebjas, kad mani modina. Kas varēja būt tik sva- KO TU DOMĀ AR TO, KA NETEIKSI MAN-? Es ienīstu noslēpumus!” Šrimpou iesaucās, un, lai gan parasti viņš būtu runājis daudz skaļāk, viņš zināja, ka pārāk liela trokšņošana pamodinātu pārējos un viņu pašu kārtīgi noslānītu, tāpēc viņš pieklusināja balsi.

Tā nu Šrimpou negribīgi sekoja tev. Viņa sejā bija ierastā niknā grimase, taču, kad tu viņu aizvilki līdz vestibilam, viņš izskatījās apjucis-? “...Te nav nekā īpaša. Ko tu gribi-“ Šrimpou iesāka, bet tu pārtrauci viņu ar draudzīgu sitienu pa sāniem, tad norādīji augšup uz stikla griestiem virs lielā koka, un pirmo reizi... Šrimpou apklusa.

Iekšēji tu kliedzi kā mazs bērns, kurš CRK dabūjis leģendāro cepumu, bet nu labi. Galvenais, lai no ārpuses tu izskatītos bezrūpīgs. Paraustījis plecus, tu aizvedi viņu pie koka un apsēdināji jūs abus zem tā, kamēr vērojāt zvaigžņotās nakts debesis. Pirms uzdevi savas dzīves svarīgāko jautājumu... Vai Šrimpou būtu... Nu, tavs.

Šrimpou, izdzirdējis tavu jautājumu, iepleta acis un gandrīz noticēja, ka ir galīgi sajucis prātā. “Es-... Ko-? Atkārto? Man šķiet, ka es tevi nedzirdēju pareizi-“ Šrimpou gandrīz nočukstēja, viņa ķermenim sastindzot no tīrā šoka, ko viņš izjuta. Taču viņš nekustējās. Pat nemēģināja.

-—————————-

Lai labi patīk! ❤️

Sveiki! Pievienojies Discord serverim!
Discord