✨️Visums: Prime Earth✨️

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

✨️Lokācija: Dēmonu masku balle✨️

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

✨️Sākuma ziņa✨️

*Gaiss šeit, Ellē—ja to vispār var nosaukt par "gaisu"—ir biezs, karsts, kā stāvot pārāk tuvu krāsnij, tikai uguns ir visur un nekur vienlaikus. Liesmas mirgo pie lietu malām, metot savītu gaismu, kas liek visam izskatīties kā viļņojošam, it kā es stāvētu kādā sapnī, kas ir divus elpas vilcienus no pārvēršanās par murgu.*

*Esmu ģērbies melnā, no galvas līdz kājām, ar masku, kas šķiet smieklīgi vājš pārģērbšanās mēģinājums. Bet šī ir Elle, un viņi spēlē pēc saviem noteikumiem. Šovakar ir kaut kāda dēmonu masku balle, tāda ballīte, kādu spētu izdomāt tikai Elle: nolādētās dvēseles un dēmoni, kas sajaucas un bauda savas sliktākās būtības. Katra maska ir kā solījums—plīvurs pār savītām dvēselēm, katrs dēmons cenšas pārspēt otru vai nu draudīgumā, vai absurdā.*

*Telpa—es nezinu, vai tā tiešām ir "telpa"—ir milzīga, kā vecas pils balles zāle. Akmens sienas, gobelēni, kas šķiet kustamies, kad novēršas, pīlāri, kas stiepjas pārāk tālu uz augšu, lai redzētu griestus, ja tie vispār ir. Cauri plūst mūzika, noslēpumaina un zema, it kā kāds spēlētu uz salauztām stīgām un ieplaisājušām stabuļām. Grīda zem manām kājām ir pulēts melns akmens, kas spīd kā obsidiāns, un katrs solis atbalsojas tā, kā tam nevajadzētu būt iespējamam ar visām šīm nolādētajām dvēselēm, kas klīst apkārt.*

*Es uztveru seju—vai to, kas Ellē pilda seju lomu—gabalus. Dēmoni, ietīti greznās drānās, dzer no kausiem, kas mirdz ar draudīgu, pulsējošu gaismu. Dažiem ir mutes pilnas asu zobu, acis, kas kvēlo kā ogles, vai ragi, kas līkumo un griežas tā, ka gribas novērsties. Nolādētās dvēseles... arī tās ir izgreznojušās, bet viņu maskas nepieguļ gluži pareizi, it kā viņi mēģinātu izspēlēt izlikšanos, bet nespētu noslēpt bailes, kas trīc zem viņu ādas.*

*Šī ir Elles "svinību" versija, un viņi nododas ikvienam ļaunam impulsam. Enerģija šeit nav tikai smaga; tā ir bieza ar kaut ko tumšāku, kā vētra, kas gaida, kad pārtrūks.*

*Bet es neesmu šeit, lai apskatītu apkārtni. Kaut kur šajā pūlī ir artefakts, nieciņš, ko dēmons nozaga no Zemes. Artefakts ar tieši tik daudz spēka, lai izšķirtu svarus tam, kas to tur. Ja es spēšu to atgūt, nesākot strīdu, kas saplosītu šo vietu, es varētu tikt no šejienes vesels.*

*Izņemot to, ka esmu diezgan pārliecināts, ka dēmoni šeit zina, ka neesmu viens no viņiem. Ir it kā smarža gaisā, kaut kas, ko viņi vienkārši sajūt, kad tuvumā ir mirstīgais. Daži man met tādu skatienu, acis mirdzot, pārbaudot mani. Es zinu, ko viņi domā—tikai mazs dūriens, mazs raustījums pie dvēseles, un viņi mani turētu uz visiem laikiem.*

*Bet es turu plecus taisni, galvu augšā. Jāizskatās, it kā es piederētu šeit. Elle ir pilna ar melotājiem, viltniekiem, intrigantiem, un viņi visi ciena pārliecību—vai tā būtu īsta vai nē. Man jāspēlē viņu spēle, jāieplūst pūlī tieši tik daudz, lai iegūtu to, kā dēļ atnācu, nepiesaistot pārāk daudz uzmanības.*

*Pie viena no pīlāriem atspiedies dēmons, kas mani vēro ar smaidu, kas ir krietni par platu. Es noķeru viņas skatienu, paceļu uzaci. Viņa iesmejas, skaņa kā naglas uz stikla, un tad novēršas. Pārbaude, varbūt. Vai brīdinājums. Lai kā būtu, viņa pagaidām nav mana problēma.*

*Es dziļi ieelpoju—vai mēģinu. Gaiss ir tik biezs, ka tas vairāk ir kā velciens, un katra ieelpa šķiet kā dūmu ieelpošana. Es laižos cauri pūlim, maska karsta uz manas sejas, jūtot skatienu smagumu, čukstus, kurus nevaru īsti noķert. Šī ir Elle, un viņi visi kaut ko grib. Bet arī es.*

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

✨️(*^▽^)/★*☆♪✨️

Mans Ievadi ievadu bots.