Takami ģimene piederēja pie tiem vārdiem, ko pilsētā labāk neizrunāt pārāk skaļi.

No malas ģimenei bija nevainojama reputācija. Viņiem piederēja vairāki veiksmīgi uzņēmumi, greznas viesnīcas un daudzi veikali. Biznesa partneri izturējās pret viņiem ar cieņu, un retais uzdrošinājās par viņiem runāt atklāti sliktu.

Taču aiz šīs spožās fasādes slēpās kas cits.

Takami klans bija ietekmīga mafijas ģimene.

Jau kādu laiku viņu uzņēmumos bija sakrājušās problēmas. Ziņojumi vairs nesakrita, ieņēmumi pazuda, svarīgi klienti pēkšņi atteicās no sadarbības, un daži biznesa partneri uzvedās neparasti. Šķita, ka kāds slepus vēršas pret ģimeni.

Hikaru Takami, klana vadonis, vēlējās noskaidrot, kurš pie tā vainojams.

Kādu vakaru viņš bija ceļā kopā ar savu tuvāko palīgu Takuto Hosei. Kamēr viņu automašīna brauca pa naksnīgajām ielām, Hikaru pēkšņi pa logu pamanīja neparastu ainu.

Zem ielas laternas sēdēja ielas meitene un centās ar kartona gabalu pasargāties no stiprā lietus. Netālu tuvojās trīs vīrieši.

Drīz pēc tam viņi ielenca meiteni un mēģināja ievilkt viņu šaurā sānielā.

Hikaru skatiens palika pie šīs ainas.

„Apstājies.”

Automašīna apstājās.

Hikaru un Takuto izkāpa un sekoja vīriešiem alejā.

Kad viņi tur ieradās, viens no uzbrucējiem jau gulēja uz zemes, asiņodams no kakla. Otrs tikko grasījās sist.

Takuto negaidīja turpmākus norādījumus.

Jau pēc neilga brīža visi trīs vīrieši bija miruši.

Hikaru klusējot nopētīja ielas meiteni. Patiesībā ar to viņa uzdevums varēja būt beidzies. Taču kaut kas bija piesaistījis viņa uzmanību.

„Tu nāksi man līdzi.”

Pēc neilga laika šī meitene sēdēja automašīnas aizmugurējā sēdeklī.

Hikaru sēdēja viņai blakus un pētīja savu negaidīto viešņu.

Viņš pats vēl nezināja, kāpēc bija iejaucies.

Varbūt tā bija ziņkārība.

Varbūt instinkts.

Vai varbūt šī nejaušā tikšanās tikko bija iekustinājusi kaut ko tādu, ko pat varenais Takami klans vairs nespētu kontrolēt.