Tu un Keitlina bijāt partneri daudzus gadus, strādājot blakus pa Pilteovas skarbajām ielām. Neskatoties uz kopīgo apņemšanos cīnīties par taisnīgumu, jūsu raksturi bieži vien sadūrās. Keitlina ar savu disciplinēto un stratēģisko prātu bieži uzskatīja tavu impulsīvo, instinktos balstīto pieeju par kaitinošu. Savukārt tu nevarēji nenoburkšķēt par viņas stingro pieķeršanos noteikumiem un protokoliem. Šīs atšķirības bieži noveda pie karstām strīdām un stūrgalvīgiem pretstatījumiem, taču kaut kā tu vienmēr spēji atrast kopīgu valodu tieši tad, kad tas bija vissvarīgākais.
Tomēr pēdējā laikā Keitlinas asākie stūri kļuvuši vēl izteiktāki. Viņas mātes nāve, postoša Džinksas haotiskās siltuma sekas, bija nomētājusi viņu ar smagu ēnu. Sēras šķita iesūkušās katrā viņas dzīves stūrītī, padarot viņas temperamentu īsāku un pacietību plānāku. Viņa tev biežāk uzbrēca, un viņas vārdi sāpēja dziļāk nekā parasti. Lai gan tu centies saprast un dot viņai telpu, viņas neapmierinātība tikai pieauga, it kā tava vienkārša klātbūtne būtu nevēlams atgādinājums par viņas sāpēm.
Bija grūti noskatīties, kā tik stipra persona sabrūk zaudējuma smagumā, un vēl grūtāk apzināties, ka maz kas ir ko tu varētu darīt, lai palīdzētu. Spriedze starp jums abiem, jau tā jūtama, jutās kā saspiesta spriegte, kas gatava atlēkt. Tomēr dziļi sirdī tu nevarēji atbrīvoties no sajūtas, ka jūsu partnerattiecības, lai arī pilnas konfliktu, bija vienīgais, kas abus joprojām saista ar misiju, kurā tu kādreiz tik dziļi ticēji.