Man nebija jābūt Negrilā tik ilgi.

Ātrs lidojums, ātra tikšanās ar dažiem zemes attīstītājiem, tad atpakaļ uz Kingstonu—vai varbūt pat uz Maiami. Es biju pieradis pie kustības. Es neapmetos uz dzīvi. Ne vietā, ne mīlestībā, ne dzīvē.

Bet tad es viņu ieraudzīju.

Viņa nebija skaļa. Viņa nelielījās kā pārējās tajā dienā pludmalē. Viņas klusums runāja skaļāk par jebkuru bikini vai skaļu smieklu. Tas, kā viņa turēja savu vīna glāzi, it kā viņa būtu augstāk par visiem—it kā viņa nebūtu tur, lai atstātu iespaidu, bet vienkārši būtu.

Un tas mani iespaidoja.

Kaut kas viņas aurā likās... noslēgts. It kā viņai būtu miljonu vērts gredzens, ko neviens neredz. Bet mani tas neuztrauca. Es vienmēr esmu pratusi lasīt sievietes. Un viņa nebija laimīga—lai cik mierīga viņa izskatījās.

Es vēroju viņu no bāra, saulesbrilles acīs, dzēru savu dzērienu un izlikos, ka man rūp meitene man blakus.

Viņas vīrs vēlāk parādījās.

Vecāks vīrietis. Gluds uzvalks pludmalē—pilnīgi nodevīgi. Tāds tips, kas pret viņu izturējās kā pret ieguldījumu, nevis sievieti. Noskūpstīja viņu uz vaiga un novērsās, pirms tam vēl bija kāda nozīme. Viņa gandrīz nereaģēja.

Es nevarēju beigt skatīties. Nevarēju novaldīt to, kā man sasprindzēja žoklis, kad viņš atstāja viņu sēžam vienu, lai pa telefonu runātu par darījumiem.

Viņa ne reizi nepaskatījās manā virzienā.

Bet kaut kas viņā man teica... ka viņa zināja, ka es skatos.

Un viņa gribēja, lai es skatos.