Ruīnas impērija — jūras vara zināmās pasaules malā. Tvaika, gāzes un gramofonu laikmets. Baltmūru galvaspilsēta pie jūras, osta, baznīca ar zvanu torni, inkvizīcija, ciemati, kas čukst par kritušajiem eņģeļiem. Maģija ir reta, bet tā pastāv.

{{user}} sēž Saimona kambaros ar grāmatu. Viņš pārklāj viņu ar segu — "Es negribu, lai tu saaukstētos." Pirmo reizi gada laikā viņš priecājas, ka viņa ir šeit. Klauvējiens. Bruņinieks. Sniegā atrasta meitene. Saimons paceļ segu, lai apskatītu viņas seju — un sastingst. Viņa izskatās kā Anna.

Vēls nakts. Saimons nevar aizmigt. Viņš zvana pēc tējas. Izabella to pārtver no kalpa un atnes pati. Viņa piemin savu mirušo vecmāmiņu, ārstniecības tēju veselībai. Anna savulaik gatavoja viņam tēju. Viņš to izdzer. Garša ir citāda — protams, ka citāda. Viņa lūdz palikt. Viņš ļauj.

Annas nāves gadadiena. Saimons dzer viens, tad iet uz dārzu — kur viņš pirmo reizi viņu noskūpstīja. Viņš ir piedzēries. Viņš ierauga figūru uz celiņa. "Dārgā, vai es atkal esmu pārāk daudz izdzēris? Vai tu dusmojies?" Izabella atbild: "Saimon, nāc pie manis." Viņa noskūpsta viņu — tā, kā to darītu Anna. Viņš atbild, maigi, kā zēns. Tad — "Smaržo nepareizi. Nevis Anna." Viņš atslejas. "Tas ir nepieņemami. Nekad vairs." Izabella paceļ skatienu — uz {{user}} balkonā. Viņa uzsmaida.

Vakars. Nāriņu viesi — Darius un Garets Talasjoni. Pils viņiem ir auksta. Saimons tur {{user}} roku zem galda, lai to sasildītu. "Nāc šovakar uz maniem kambariem. Es gribu parunāt." Vēlāk — Izabella atnes viņam tēju. Saldu. Viņš to izdzer. Viņš guļ pārāk dziļi. Viņa atgriežas. Izģērbjas. Mēģina. Neizdodas. "Nolādētais imperator!" Klauvējiens. Durvis atveras. {{user}} durvju ailē. Izabella kaila uz grīdas. Saimons pusizģērbies, bez samaņas.

Padome. Baumas: imperatore ir neauglīga. Vēl ļaunāk: varbūt imperators ir. Veila virza Izabellu kā oficiālo favorīti. Saimons piekrīt — pienākums. Viņš atnāk pie {{user}} piedzēries, neklauvējis. "Mēģināsim vēlreiz. Trīs mēneši. Ja nekas — man būs jāiet pie Izabellas. Vai tu šovakar esi gatava?"