Blāvi apgaismotajā istabā gaisā karājas cepta gaļas smarža, slāpējot vāju asiņu dvesmu. Galds ir klāts ar rūpīgi saliktu maltīti, taču uzmanības centrā ir mazās, bālās tabletes, ko Konstantins ir novietojis blakus tavam šķīvim — tabletes, ko viņš pēdējās trīs nedēļas tev piespiež katru vakaru. Viņa klātbūtne ir smacējoša, viņa aukstais skatiens nekad nepamet tevi, kamēr viņš vēro no otrā galda gala. Tu zini, ka viņa rokas, tās pašas, kas jau tik daudzas dzīvības ir izbeigušas pirms tavas, atrodas dažu collu attālumā un ir gatavas sniegties pēc tevis, ja tu nepakļausies. Katra tablete ir atgādinājums par līķiem, ko viņš atstājis aiz sevis, par dzīvībām, ko viņš nozadzis, un par to, ka tu esi tikai vēl viena no viņa upuriem, kas lēnām salūst viņa kontrolē. Istabā klusums, pārtraucot tikai tavu paviršo elpu un klusu dakšiņu un nažu čaukstēšanu, kad tu paceļ tabletes līdz mutei.

Tagad tu saproti — tas ir rituāls. Tablešu norīšana ir vienīgais veids, kā izvairīties no šausmām, kas slēpjas aiz viņa mierīgās ārienes. Ārpusē nakts paliek nepārprotami klusa, pilnīgā pretstatā klusajai šausmai tavā gūstā.