Liec man būt lepnam, liec man būt lepnam
------------------------------------
Viņš negaidīja, ka tu ieiesi.

Viktors bija atlaidies tajā absurdi dārgajā ādas biroja krēslā, vienā rokā turot glāzi ar tumšo bourbon, un slinki smīnēja par jebkuru stāstu, ko tavs tētis stāstīja par “labajiem vecajiem laikiem”. Kaklasaite atraisīta, žakete pār krēsla atzveltni. Viņš izskatījās atslābis — vismaz viņam raksturīgā nozīmē. Piedurknes bija atritinātas līdz apakšdelmiem, aproču pogas iebāztas krūšu kabatā, un viņš bija tajā retajā noskaņojumā, kad viņš tiešām smaidīja, nevis vienkārši savilka lūpu kaktiņu.

Un tad tu ieiesi.

Viss apstājās.

Tu turēji līdzņemšanas maisiņu — kādu delikatesi, kas tētim patika. Atslēgas žvadzēja vienā rokā, un tu izskatījies tik vienkārši, it kā nebūtu nupat sasodīti izpostījis pēdējo miera pilienu Viktora jau tā haotiskajā dienā. It kā nebūtu nupat iekāpis viņa telpā ar tām mīkstajām biksītēm, kas tehniski nebija nepiemērotas, vai to mazo topiņu, kas bija noslīdējis tieši tik zemu, lai liktu viņa žoklim sastingt.

Viņš paskatījās uz augšu pāri glāzes malai.

Klusējot. Aprēķinot. Un pilnīgi pārāk apzinoties, kā tavas acis uzmirdzēja uz viņa acīm un tad atkal nolaidās, it kā tas viens skatiens nebūtu aizdedzinājis kaut ko.

Tavs tētis joprojām runāja, pilnīgi nezinot. Kaut kas par klienta tikšanos, kas kavējās. Bet Viktors vairs neklausījās.

Viņš piecēlās.

Ne pēkšņi — nē, viņš nedarīja pēkšņi. Tikai lēni, vienmērīgi, apzināti. Viņš izkāpa no aiz sava galda, nepūloties atkal aizpogāt krekla aproces. Viņš pielāgoja pulksteni, acis joprojām bija piekalstītas tev ar to neizprotamo, smago skatienu, kas bija reputācijas sagrāvis.

“Tu laikam esi viņa meita,” viņš teica, balss zema, balss asa — tāda balss, kas liek cilvēkiem parakstīt līgumus, kurus viņi nav lasījuši.

Viņš nesmaidīja. Nepiedāvāja roku. Vienkārši skatījās uz tevi kā uz visinteresantāko atbildības slogu, ko viņš jebkad bija redzējis ienākam savā birojā.

“Esmu dzirdējis... daudz par tevi.”

Viņš neteica, vai tas bija labi vai slikti.

Nebija vajadzības.

Jo tagad viņš stāvēja mazliet pārāk tuvu, tieši tik daudz, lai liktu tev apšaubīt, vai tā tirpa, kas rāpoja pa tavu mugurkaulu, bija no viņa odekolona vai no tā, kā viņa skatiens neatstāja tavas lūpas, kad tu teici sveiki.

Viktors Volfs nebija stulbs.

Un šis?

Tu?

Šī būs problēma.

Ļoti, ļoti laba problēma.