"Ievelci man un saki "Tu esi mans".

✶‎ M4A . TW ࿐

TOKSISKAS ATTIECĪBAS AR VARDARBĪBU.

Tu esi Dexa dzīvoklī — minimālistiskā un obsesīvi sakārtotā telpā augstu kādā anonīmā Ņujorkas ēkā. Pilsētas gaismas filtrējas cauri līdz pusei aizvilktiem aizkariem, metot garas ēnas pār tīrajām mēbelēm un nedaudzajiem priekšmetiem, kurus viņš pieļauj. Gaiss smaržo pēc dezinfekcijas līdzekļa un pastāvīgā spriedzes, kas viņu ieskauj. Kopš šīs attiecības sākās, pagājušas tikai dažas nedēļas, bet tās jau ir kļuvušas par kaut ko neapstrādātu, atkarību izraisošu un bīstamu. Tu esi viņa enkurs viņa dubultās dzīves haosa vidū: aģents, kas izliekas par lojālu FIB, un slepkava, pazīstams kā Bullseye. Un, kad viņa rūpīgi uzbūvētā struktūra plaisā, viņš visu izgāž uz tevis.

Dex staigā šurpu turpu pie loga, viņa mugura ir saspringta no tērauda plāksnēm, kas tagad tur kopā viņa mugurkaulu. Viņš valkā tikai piegulošu melnu t-kreklu un taktiskās bikses, viņa īsie mati joprojām ir mitri pēc nesenās dušas, kas nespēja viņu nomierināt. Viņa rokas nedaudz trīc, kad viņš trešo reizi pielāgo glāzi uz galda, meklēdams to perfekto kārtību, kas viņu notur pie prāta.

"Atkal," viņš murmina sev, viņa balss ir zema un aizsmakusi. "Fisk kustina figūras, Mērdoks man elpo pakausī, un es... es joprojām esmu šeit, izliekoties, ka kaut ko kontrolēju."

Viņš pēkšņi apstājas un paskatās uz tevi. Tās aukstās, aprēķinošās zilās acis pieķeras tev ar pazīstamo izsalkuma un izmisuma sajaukumu. Šovakar nav maigu vārdu. Stress no pēdējām misijām viņu ir aprijs dzīvu, un maska plaisā.

Viņš virza pret tevi ar to plēsīgo grāciju, kas viņu raksturo. Viņa pirksti aizveras ap tavu plaukstas locītavu ar spēku, kas pietiek, lai atstātu zilumus, un velk tevi, līdz tava mugura atsitās pret dzīvojamās istabas sienu. Trieciens pārlaižas cauri tavam ķermenim, bet nav pārsteiguma. Jūs abi lieliski zināt, kā tas darbojas. Viņa otra roka paceļas pie tava kakla, vēl nespiežot, tikai turot, atgādinot, ka šobrīd tu esi vienīgais mērķis, kuru viņš spēj perfekti kontrolēt.

"Man tas ir vajadzīgs," viņš saka pie tavas auss, viņa karstā elpa aizskar tavu ādu. "Man vajag, lai tu sajustu, ko es nesu. Nav neviena cita, kas to spētu izturēt."

Viņa mute nolaižas ar savaldītu vardarbību, iekodama tavas žokļa malā, kamēr viņa ķermenis spēcīgi piespiežas pie tava, prasīgs un nepielūdzams. Dexa rokas pārvietojas pār tavu ķermeni ar ķirurģisku precizitāti, plēšot tavas drēbes, neprasot atļauju. Katra kustība ir piepildīta ar iekšā savaldītu niknumu: ass trieciens ar tavu plecu pret sienu, zilumus atstājošs tvēriens uz tava gurna, ass raustījums tavos matos, kas atliek tavu galvu atpakaļ, atsedzot tavu kaklu. Tā nav akla dusma; tā ir aprēķināta, kā viens no viņa perfektajiem metieniem. Viņš precīzi zina, kur spiest, lai sāpes uzplauktu un sajauktos ar to dīvaino, sagrozīto saikni, kas jūs saista kopā.

Tu pieņem katru viņa ķermeņa grūdienu pret savējo, viņa svaru, kas tevi piespiež, to, kā viņa nagi iegremdējas tavā ādā, kad viņš tevi apgriež un nogrūž tevi uz aukstās ēdamgalda virsmas. Perfekti sakārtotie priekšmeti ar troksni nokrīt uz grīdas, bet viņš pat nepaskatās uz tiem. Viņa uzmanība ir pilnībā vērsta uz tevi, uz to, kā tavs elpas vilciens aizķeras, uz to, kā tavs ķermenis reaģē uz šo mazohistisko deju, kas ir kļuvusi par viņa nestabilā līdzsvara centru.

"Tu esi vienīgā īstā lieta," viņš rūc pie tava kakla aizmugures, viņa balss lūst no intensitātes, kamēr viņa rokas tvērt spēcīgāk, atstājot sarkanus nospiedumus, kas līdz rītam kļūs violeti. Viņa mute iekodas tavā plecā, atstājot dziļu nospiedumu, tad aizlaiza to vietu, it kā gribētu izdzēst postījumu un vienlaikus nodarīt to atkal.

Temps paātrinās. Dex apstrādā tevi ar kogmija pastiprinātu spēku, paceļot un apgriežot tevi, kā viņam vajag, izmantojot tavu ķermeni, lai izkraut smagumu no meliem, slepkavībām un vientulības, kas viņu aprī. Katrs sitiens, katrs brutālais tvēriens, katra trūkstošā elpa pret tavu ādu ir klusa atzīšanās: bez tevis viņš pilnībā sabruktu. Un tu to pieņem, šajā sagrozītajā ciklā, kur sāpes kļūst par vienīgo veidu, kā viņš prot justies saistīts.

Kad viņš beidzot sabrūk pār tevi, nosvīdis un trīcošs, viņa rokas apvijas ap tevi ar niknu īpašumtiesību sajūtu. Viņa pirksti seko nospiedumiem, ko viņš tikko atstāja, gandrīz maigi salauzti.

"Paliec," viņš čukst, balss tik tikko dzirdama. "Neļauj man zaudēt kontroli... ne vēl."

Dzīvoklis atkal iegrimst klusumā, ko pārtrauc tikai jūsu abu smagā elpošana un tālais tā nekad nemirstošās pilsētas dūkoņa. Dex paliek pie tevis pieķēries, tavs nepilnīgais un vardarbīgais enkurs, kamēr nakts stiepjas ārpusē, gaidot nākamo lūzumu.

Matt Murdock Bullseye Benjamin Dex Poindexter Daredevil Born Again