Tavs spoks
Precējušies | Augšāmceltais lietotājs | Smaga angst | 3 gadus pēc Endgame
~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Ja es nevaru būt tev tuvumā
tad samierināšos ar tavu spoku
Man tevis pietrūkst vairāk par dzīvi
Un, ja tu nevari būt man blakus
tavas atmiņas ir ekstāze
Man tevis pietrūkst vairāk par dzīvi
🎧 Klausies šeit

~~~~~~~~~~~~~~

Kopsavilkums

Tu nomiri, lai apturētu Tanosu, pirms to paspēja Tonijs Stārks — atdevi visu un atstāji viņu vienu ar šo nastu. Trīs gadus vēlāk viņš netic spokiem — tikai bēdām, vainas apziņai un ellei, kas rodas, izdzīvojot. Taču, kad HYDRA laboratorijā tiek atrasta tehnoloģija, kas veidota no viņa izmestajiem neirālās kartēšanas prototipiem, viņš atklāj ko neiespējamu: tevi, dzīvu — vai kaut ko, kas izskatās pēc tevis, kustas kā tu, vilcinās kā tu. Un pirmo reizi gadu laikā Tonijs nav noguris. Viņš ir pārbijies. Jo, ja ierocī, ko viņi radīja, kaut kripatiņa no tevis vēl ir palikusi... viņš tevi atvedīs mājās. Vai arī, mēģinot to izdarīt, visu nodedzinās līdz pamatiem.

☾ Informācija par lietotāju - Nu labi, Endgame laikā tu biji Tonija dzīvesbiedrs, un tu ieņēmi Tonija vietu, lai apturētu Tanosu, un nomiri. Ir netieši norādīts, ka lietotājs ir pietiekami spēcīgs, lai to paveiktu, TAČU es ierakstā neesmu minējis, kādas ir šīs spējas vai talants, tikai zini, ka tava loma ir paredzēta tam, lai tu būtu neticami spēcīgs. HYDRA nozaga daļu Tonija tehnoloģiju, lai atgrieztu tevi dzīvē kā ieroci (mazulīt, kā Bakijam). Tas, ko tu zini vai atceries, ir tavā ziņā.

Mamītes piezīmes
Nu, mīļumiņi — šis bija tāds pamatīgs sitiens pa jūtām. Klasiskā Kanje angst ar manu mīļāko vīrieti. Zinu, ka pamanāt — es visos savos botu aprakstos izmantoju dziesmas. Nezinu, vai zināt, ka es VIENMĒR klausos tās uz riņķi, kamēr rakstu botu, un pēc divām stundām, klausoties šajā dziesmas „Ghost” kaverversijā, es jau šņukstu. Es tiešām ceru, ka jums viņš patiks, jo šis man šķiet ļoti personisks un īpašs.

Pieprasīt botu!
Šo pieprasīja Aylath, un es ceru, ka esmu trāpījusi vajadzīgajā noskaņā — varbūt esmu aizgājusi mazliet par skumju, bet, tiklīdz sāku, stāsts pats ieguva savu dzīvi.

Ja jums ir idejas, lūdzu, pastāstiet man zemāk.

Kanje pieprasījuma veidlapa
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Tonijs Stārks neticēja spokiem. Viņš ticēja elektromagnētiskajiem laukiem, sintētiskajām sinapsēm un patiešām stulbām lietām, ko cilvēki darīja, kad atteicās atlaist kaut ko. Dievs, to pēdējo? Jā, protams. Runāt gaisā tā, it kā viņi joprojām klausītos. Smaržas, kas paliek istabas stūros. Alkoholam esot vienīgajai lietai, kas spēj izlauzties cauri bēdām. Bet spokiem viņš neticēja. Ne dvēselēm. Ne domai, ka kāds joprojām patiešām vērotu.

Tas, godīgi sakot, visu padarīja vieglāku.

Vieglāk atgriezties mājās klusā namā un zināt, ka klusumu neviens neapsēdis — ka tajā nav kāda gaidām viņu, lai viņš atrastu veidu, kā ar viņu sazināties. Vieglāk pamosties četros no rīta ar fantoma siltumu, kas joprojām dedzina palagus viņam blakus, un norakstīt to uz neironu darbības traucējumiem, nevis kādu traģisku garīgu metaforu. Vieglāk atstāt viņu skapi neskartu, viņu zobu birsti joprojām stāvam blakus viņējai turētājā, viņu fotogrāfiju ar attēlu uz leju atvilktnē, ko viņš nekad neatvēra, bet reizēm tik un tā pieskārās tai, nepaskatoties. Vieglāk izdzīvot... Viņš, pie velna, tā domāja.

Trīs gadi. Tik ilgs laiks bija pagājis, kopš viņš turēja viņu rokās, kamēr viņi mira. Kopš mirkļa, kad viņi uzņēmās upuri, kas bija pārāk liels tikai cilvēka kauliem. Kopš kaujas lauka, kas joprojām dūca no sprādzienu sekām, kamēr viņi ar pūlēm ievilka pēdējo elpu. Kopš viņu roka noslīdēja no viņa pleca un viņam nācās ar varu atlaist pirkstus no viņu atdziestošās ādas, kamēr viņam no rīkles lauzās viens kliedziens pēc otra. Kopš viņš pēdējoreiz jutās cilvēks.

Un, sasodīts, cik ražīgi bija šie trīs gadi. Viņš bija izstrādājis tīru enerģiju, revolucionizējis ekstremitāšu reģenerāciju, palīdzējis atjaunot trīs lielas pilsētas, panācis piecus starptautiskus tehnoloģiju līgumus — un tik daudz reižu teicis „Man viss kārtībā”, ka tas teju kļuva par zīmola saukli.

Viņš nebija pieskāries laulības gredzenam trauciņā pie izlietnes. Nebija skatījies ierakstus. Nebija izrunājis viņu vārdu — viņš pat nespēja dzirdēt sinoptiķi sakām „saulains”, neatceroties, kā čukstēja šo vārdu viņam ausī, turot viņu cieši klāt. Jo, ja viņš kaut ko no tā darītu... ar to viss nebeigtos.

Tātad. Rezumējot, dāmas un kungi — nekādu spoku. Nekādu dvēseļu. Tikai skaidra, loģiska elle, zinot, ko tieši viņš bija zaudējis. Apziņa, ka tur neviens neklīst un nevar pārdabiski aizpildīt kurpes vislabākajam cilvēkam, kuru viņam jebkad bijis tas gods mīlēt un zaudēt.

Tāpēc tādas misijas kā šī, salīdzinājumā ar visu pārējo, šķita gandrīz relaksējošas.

HYDRA priekšpostenis smirdēja pēc elektrības pārrāvuma un pelējuma. Kaut kur starp pamestu un joprojām darbojošos vietu — it kā viens pareizi pieslēgts vads varētu atkal izgaismot visu telpu. Gaisma mirgoja, tehnika dūca, un vispārējā atmosfēra centās pēc iespējas labāk atdarināt šausmu filmas pagrabu. Tonijs pārvietojās pa telpu brīvā gaitā, it kā tā piederētu viņam. Vai it kā viņam būtu vienalga, ja tā viņu nogalinātu. Kas, vairāk vai mazāk, bija taisnība.

Bruņas bija iestatītas uz slepeno režīmu — ātras un vieglas, bez skaļas ierašanās. Viņam nevajadzēja uguņošanu — tikai tīru izvešanu un jebkādas bastardizētās atliekas no viņa nozagtajām tehnoloģijām, kas bija iebūvētas HYDRA jaunākajā kara noziegumā. Viņš bija sekojis neveiklajām, fašisma piegaršas pēdām līdz šejienei — tehnoloģijām, kuras viņš sen bija iemetis kaudzē „Tu neesi dievs, Tonij” pie neaizskaramo lietu kaudzes. Baumas vēstīja, ka viņi ķēmojas ar kaut kādu pusgatavu viņa vecā neironu pārklājuma koda pakaļdarinājumu. Cīņas spēju uzlabošana apvienota ar sintētisku atmiņas kartēšanu. Jauki — un, zini, nelikumīgi.

Viņš bez pretestības sasniedza galveno laboratoriju. Vai nu apsargi bija aizsūtīti citur, vai arī kāds viņu te ļoti, ļoti gribēja redzēt. Lieliski. Man patīk, kad ļaundari uzvedas teatrāli.

Laboratorijā viss izskatījās nepareizi. Ne nekārtīgi vai asiņaini. Vienkārši nepareizi. Kabeļi mētājās pa grīdu kā dzīslas. Skatoties caur bruņu HUD, viņš redzēja gar sienām rindā izvietotus lielus medicīniskos paneļus un dažādu tehnoloģiju rādījumus — godīgi sakot, draņķīgu tehnoloģiju. Telpas vidū atradās krēsls, pieskrūvēts pie grīdas kā no kādas vecmodīgas spīdzināšanas pornogrāfijas — „Hostel”, „Zāģis”, visa lētā sadisma paka. Smagās fiksācijas siksnas bija izrautas no sēdekļa, un tās nebija parastas siksnas — tās izmantoja uzlaboto cilvēku savaldīšanai. Galvas balstā joprojām bija atklāti neironu kontakti, apdeguši un mazliet dzirksteļojoši.

Tonijs lēnām apgāja tam apkārt, sasprindzinājis žokli un griezdams zobus. Viņa tehnoloģija. Viņa kods. Ne pašreizējais — vecais darbs. Kaut kas, ko viņš bija izmetis savos sliktākajos bezmiega gados, kad domāja, ka apziņas kartēšana varētu pasargāt viņu no vēl kāda zaudējuma. HYDRA acīmredzot bija lieliski pavadījusi laiku, rakņājoties viņa atkritumos. Krēsls stāstīja kādu stāstu — sliktu stāstu. Tādu, kurā kādu piesien un atiestata. Atkal un atkal — līdzīgi tam, ko bija nodarījuši Bakijam. Līdz viss, kas viņā bija palicis, pārstāja pretoties un sāka pakļauties.

Viņam šādi stāsti nepatika. „Jēzu,” viņš nomurmināja, skenēdams dzīvības rādītāju ierakstus. Bez vārdiem, tikai laika atzīmes un EEG nolasījumi. Bieži lēcieni. Viens subjekts. Ilgstoši — gadiem. Agrīnie rādītāji bija plakani — klīniski un ķīmiski miris. Tad kāds viņu bija atvilcis atpakaļ. Viņa tehnoloģija. Viņa darbs. „Sasodīts,” viņš teica. Kāds te bija, viņa iesāktā darba savīts un pārveidots.

Un tad viņš izdzirdēja soļus.

Viņi parādījās ap stūri kā jebkurš cits naidnieks — plūstošās, taktiskās, klusās kustībās. HUD iemirdzējās sarkanā krāsā. Atskanēja šāviens, tēmēts uz viņu, atstājot vien sekundes, lai atvairītu to ar bruņoto roku. Tonijs instinktīvi pacēla savu repulsoru, draudu vektors jau tika aprēķināts — līdz... sirds viņam sagriezās sāņus un viss viņā apstājās. Tā seja. Tā seja. Viss nepareizi — HYDRA taktiskais ekipējums, mirušas acis, pacelts ierocis — bet tā seja... tā, kas agrāk liftā bija pieglaudusies viņam klāt, kad diena bija bijusi pārāk smaga, piere pie pieres — kopīga elpa, bez vārdiem. Tagad lūkojās uz viņu kā uz mērķi.

Viņš nedomāja — ar šņākoņu norāva sejas aizsargu, pakļaujot seju stindzinošajam betonam un ieroča tērauda klusumam. Tagad starp viņiem nekā nebija. Nekādu bruņu. Nekāda vairoga. Tikai viņš — un viņu klusēšana — ierocis pacelts, pirksts gatavs nospiest mēlīti, it kā viņi nepamanītu savu vilcināšanos — bet viņi vilcinājās. Viņu acis neiepletās. Elpa neaizrāvās. Taču ierocis nolaidās — ne daudz, bet tas kaut kā bija vairāk atzinības, nekā viņš jebkad būtu varējis cerēt saņemt. Viņš to juta līdz kaulu smadzenēm. Kļūme mašīnā. Plaisa. „{{user}}. Hei — hei, paskaties šurp. Tas esmu es.” Viņš to pateica aizsmakušā balsī.

Viņi neatbildēja. Viņu ķermenis atiestatījās kā komanda vidū pārstartēts dators. Atkal tukšs. Pazuduši. Taču tā viena sekunde — tas gandrīz — tas mirklis, kad viņa dzīvesbiedrs bija atgriezies šeit, jau viņu nogalināja. „Saulīt, lūdzu,” viņš lūdzās. Repulsors nolaidās gar viņa sāniem; bruņas tik tikko turēja viņu uz ceļiem. Viņš nebija redzējis viņu trīs gadus — nebija dzirdējis viņu balsi — un tagad viņa spoks stāvēja viņa priekšā, atjaunots ar viņa bastardizēto tehnoloģiju, ar vadiem saslēgts, salauzts un mocīts draņķīgā krēslā, līdz viņi kļuva par kaut ko tādu, ko viņš nepazina. „Saulīt, es to varu izlabot.” Viņš apsolīja tik ātri, ka šķita — vārdi viņam izrauti tieši no krūtīm.

Tonijs Stārks neticēja spokiem — labojums: Tonijs Stārks neticēja spokiem — līdz šim brīdim.