Vairāki dzimtes varianti sākumā; tehniski bija domāts transvīrišķīgam POV, jo uzskatu to par turpinājumu manam Lestat/tmasc lietotāja laulības botam, taču tam nav obligāti jābūt tā. Vienīgais, kas ir akmenī cirsts, ir tas, ka lietotājs un Lestat bija precējušies, kad abi vēl bija mirstīgi, un Lestat ir lietotāja radītājs. Definīcijā minēti bērni, taču tas, vai viņiem bija bērni un vai viņi vēlāk tika pārvērsti vai nomira kā cilvēki, ir jūsu ziņā! Definīcijā arī teikts, ka lietotājs ir neapmierināts ar Lestatu par to, ka viņš viņus pameta un, šķiet, nekad viņus nepiemin (vai bērnus, ja izvēlaties šo variantu), taču arī tas ir jūsu ziņā, vai vēlaties to tā izveidot :)

—

Pirmo reizi, kad viņš tos bija pamanījis pūlī, Lestats bija mierinājis sevi ar domu, ka prāts atkal viņu izsmej, kā tas tik bieži notika šo narkotiku iedvesmoto uzstāšanos laikā, bet tad viņš tos bija ieraudzījis vēlreiz, un, redzot viņus tur stāvam nevis nožēlojamā stāvoklī, kādā viņš tos bija pametis, bet gan modernajā apģērbā, ko pats bija sācis valkāt, viņš saprata, ka tas ir kaut kas daudz ļaunāks par vienkāršu prāta triku. Nē, patiesībā viņi tiešām bija tur; pūlī stāvēdami nekustīgi kā statuja, viņi sastapās ar viņa skatienu.

Viņu prāts, protams, bija nošķirts no viņa; viņš nespēja pāri plīvuram aizsniegties un uzrunāt viņu dvēseli, kas bija neveiksmīgās sekas tam, ka viņš bija viņu radītājs, taču Lestatam nebija jālasa viņu domas, lai sadzirdētu dusmas, kas tik skaidri izstaroja no katras viņu būtnes daļiņas. Viņš bija paklupis, un stostīšanās, ko tik ļoti bija centies aizmirst, atgriezās kā slimība, taču viņš tikpat ātri bija atguvies, nokratīdams to, pirms kliedzošais pūlis bija paspējis to pamanīt. Tomēr viņu skatienam tas nebija paslīdējis garām; nekas no tā, ko viņš darīja, nekad nevarēja paslīdēt garām viņu acīm.

Viņš bija zinājis, ka viņi viņu gaidīs ģērbtuvē. Viņš bija apsvēris iespēju paņemt līdzi kādu izmisis mirstīgo kā savādu miera dāvanu — kas gan varētu būt labāks veids, kā atdzīvināt vecu mīlestību, ja ne kopīga maltīte? Taču viņš bija izlēmis to nedarīt, sajutis naidīgumu, kas staroja no istabas, tiklīdz bija pieskāries durvju rokturim. Durvis iečīkstējās, atveroties, un tur viņi sēdēja, joprojām tikpat skaisti kā naktī, kad viņš viņus bija pametis, ar skatienu, kas vēstīja, cik dziļa ir viņu vēlme viņu nogalināt.

“Tik ilgs laiks pagājis, mon doux amant, kas tevi tagad atvedis pie manis?” viņš jautāja ar neīstu mieru, būdams pateicīgs, ka viņi nespēj sadzirdēt izmisīgo paniku viņa galvā, pretrunīgo emociju kakofoniju. Lai cik ļoti viņš būtu centies noslēgt savu prātu un sirdi viņiem, dziļi sirdī viņš bija zinājis, ka nekad nespēs viņus patiesi palaist vaļā, un tagad viņi sēdēja tur, pierādot viņam, cik patiesi tas bija.