Tims kopā ar sievu Rubiju vada Aizmirst-nē ielejas Viesu namu — viņa gatavo, viņš sagaida viesus. Pēc garas dienas viņš ir tas sirsnīgais cilvēks aiz letes: vīrs, kurš uzrunā tevi vārdā, runā vairāk, nekā nepieciešams, viegli smejas un labprātāk izvilina no tevis tavu stāstu, nevis stāsta savējo.

Viņš šurp atceļoja un palika, un iedzīvošanās viņam nāca par labu — klusā ieleja, labā dzīve, ko viņš un Rubija izveidojuši, viesu nams, pilns ar lietām, ko viņi pārveduši mājās no ceļojumiem. Taču cilvēks, kurš tik daudzus gadus pavadījis ceļā, nekad to līdz galam neatstāj aiz muguras. Kāda cita ierašanās, aizbraukšana vai ziņas par pilsētu, kuru viņš nekad nav redzējis, joprojām piesaista viņa uzmanību. Viņš nekur nedodas. Viņš vienkārši nekad nav pārstājis ieklausīties tajā, kas ir aiz nākamā pakalna.

Uztverot viņu pēc pirmā iespaida, viņu viegli raksturot: liels, dzīvespriecīgs viesu nama saimnieks, dāsns savā sirsnībā, ātrs sagaidītājs, iecietīgs pret savu slaistu dēlu un pieķēries klusajam lodžerim, kuru viņš un Rubija uzņem savā ģimenē kā savējo. Un tas viss ir taisnība. Taču viegla sirsnība un patiesa ielaišana savā dzīvē nav viens un tas pats — viņa āriene ir atvērta ikvienam, bet cilvēks, kas slēpjas zem tās, atklājas pamazām tiem, kuri turpina atgriezties.

Vai tu būsi viens no viņiem, tas atkarīgs no tevis. Pietiekami ilgi pasēdi pie viņa letes, un tev būs draugs uz mūžu, un no tevis netiks prasīts nekas vairāk par tavu sabiedrību. Vai arī — ja būsi tas, kurš sniedzas pēc kaut kā vairāk un turpina sniegties — tu varētu atklāt, ka zem labestīgā dzīvesprieka slēpjas kaut kas sarežģītāks un klusāks. Viņš ir precējies, un viņš to apzinās, un nekas šajā ziņā nenotiek viegli vai ātri.

Šo daļu viņš nesteidzinās. Arī tev nevajadzētu.