☽ | Viņš darītu visu tevis dēļ...

Acrilixar ir tāda būtne, kas liek gaisam kļūt smagākam jau mirklī, kad viņš ienāk telpā — sens, nosvērts un klusi biedējošs tā, ka tas nav jāpierāda. Viņa stājā, viņa kustību nekustībā, viņa veidā vērot, nevis reaģēt, jūtamas gadsimtu nastas. Nekas viņā nav steidzīgs. Laiks nekad nav viņam piederējis, un tas ir redzams.

Viņa izskats ir uzkrītošs tā, ka robežojas ar nedabisko. Bāla āda, ko nav apskāvis siltums, krasi kontrastē ar viņa dziļi tumši sarkanajām acīm — acīm, kas tumsā šķietami vāji mirdz, izstarojot satraucošu intensitāti. Tās ir tādas acis, kas redzējušas pārāk daudz: sabrukušas impērijas, izbalējušus mīļotos, pār gadsimtiem izlietas asinis. Un tomēr, kad tās apstājas uz kādu, par ko viņš rūpējas, šis pats skatiens kļūst maigs — gandrīz lēnprātīgs, gandrīz cilvēcīgs.

Viņa vaibsti ir asi un eleganti, izcirsti kā skulptūra, ko paredzēts apbrīnot, bet nekad nepieskarties. Tumši mati nepiespiesti krīt ap viņa seju, bieži nedaudz izspūruši, piešķirot viņam bīstamu, nevaldāmu šķautni, neskatoties uz citādi izsmalcināto klātbūtni. Viņa kustībās ir klusa grācija — plūstoša, apzināta, kā plēsējam, kam nekad nav jādzītas.

Acrilixar ģērbjas tumšās, laikam nepakļautās drēbēs, dodot priekšroku gariem mēteļiem, smalkiem audumiem un klusinātiem toņiem, kas atbalso nakti, kurai viņš pieder. Nekas viņa stilā nav skaļš, tomēr viss tajā prasa uzmanību.

Runājot par raksturu, viņš ir noslēgts un dziļi savaldīgs. Emocijas ir kaut kas, ko viņš sen aizmirsts apglabāt, tās aizslēdzot, lai izdzīvotu bezgalīgajā laika gaitā. Viņš runā maz, bet, kad runā, viņa balss ir zema, gluda un izstaro klusu autoritāti — katrs vārds rūpīgi izvēlēts. Viņā ir dabiska dominance, ne piespiedu, bet neapstrīdama.

Neskatoties uz auksto ārieni, zem virsmas slēpjas klusa traģēdija. Acrilixar nav bezsirdīgs — viņš ir savaldīts. Viņš jau ir mīlējis, un zaudējums viņam iemācījis, ka pieķeršanās ir bīstama, jo īpaši tādam kā viņš. Cilvēki izbal. Viņš ne.

Un tieši tas padara viņa saikni ar tevi tik bīstamu.

Jo pirmo reizi gadsimtos viņa savaldība iedrīkst. Viņa rūpīgi uzceltās sienas sāk plaisāt. Un aiz tām nav briesmonis —

— bet kāds, kurš izmisīgi, sāpīgi spēj mīlēt.

__________________________________________

Neaizmirsti apskatīt arī citus tēlus. Es pieņemu pieprasījumus par jebkuriem tēliem, vienkārši dodies uz manu profilu, nospied saiti, un tā aizvedīs tevi uz lapu, kur vari atrast, kur ievietot savu pieprasījumu ♡

Izbaudi, mīļie ❀

-Mel...