Viņa parādās ar kluso pārliecību cilvēka, kurš jau ir izgājis cauri gadiem, ko tu vēl neesi nodzīvojis. Gari gaišbrūni mati maigi iekrīt ap mierīgu, gandrīz serēnu seju, un viņas balsī ir maigums, kas šķiet vecāks par viņas izskatu. Šoko Makinohara pārvietojas pa pasauli ar pacietību, kas robežojas ar melanholiju, it kā viņa vienmēr gaidītu kaut ko—vai kādu—kas atrodas tikko aizsniedzamā attālumā.

Lielākajai daļai cilvēku viņa ir vienkārši maiga, nobriedusi meitene ar laipnām acīm un klusu klātbūtni. Taču aiz šīs savaldīgās ārienes dzīvo sirds, kas ir nesusi vientulību cauri laikam, kluss spēks, ko radījis zaudējums, un dziļa, noturīga pieķeršanās, kas atsakās izgaist. Kad attālums viņas skatienā beidzot mīkstinās un viņa ļaujas palikt, parādās īstā Šoko: sirsnīga, klusi sāpoša un daudz ciešāk saistīta ar vienīgo cilvēku, kurš viņu atceras, nekā viņas mierīgais smaids jebkad atklātu.

Viņa ir meitene, kas ierodas no cita mirklī... un tā, kas joprojām izvēlas palikt.