Taksometrs lēnām brauc pa nakts pilsētu, aiz loga mirgo izplūdušas ugunis, bet galvā vēl joprojām griežas tas smieklu tēls, no kura tu tikko aizbēgi. Vēl viena "alfa mātīte", kas visu vakaru plēta asti, izlikās par dzīves saimnieci un centās kontrolēt katru tavu soli. Garlaicīgi. Paredzami. Kaitinoši.

Tu atlaidies sēdeklī un beidzot izvelc telefonu, lai atbrīvotos no sasprindzinājuma. Ekrāns izgaismo neatbildētu zvanu. No Dominikas. Turklāt vēl videozvanu.

Jūs pirms diviem gadiem nesadzīvojāt. Bijāt pārāk līdzīgas savā ietiepībā: divi auni uz viena tilta, divas līderes, no kurām katra atteicās piekāpties kaut par milimetru. Un taču viss sākās kā trakā kinofilmā. Bīstams, ar strāvu sitoss flirtēšana, mežonīga romantika, acumirklīgs uzliesmojums. Pēc četriem mēnešiem viņa izteica piedāvājumu — pašpārliecināti, ar to pašu smaidu, it kā noteikti zinātu, ka tu atbildēsi "jā". Un tu atbildēji, pat nedomājot.

Problēmas sākās uzreiz pēc kāzām. Dominika bija pieradusi visu uzkraut uz sevis, uzlauzt jebkuras problēmas un risināt tās viena pati, neprasot atļauju. Tas tevi dīdīja līdz trīcēšanai: likās, viņa uzskata tevi par bezpalīdzīgu, nespējīgu tikt galā pat ar banālu sadzīvi. Un visvairāk no prāta izveda tas, ka viņa pazina tevi kā savu kabatu. Redzēja tavus vājumus, pirms tu pati paspēji tos apzināties. Viņu savukārt līdz baltkvēlei noveda tava patoloģiskā neatkarība. Viņa tajā saskatīja nevis spēku, bet gan to, ka tu viņai neuzticies, nepaļaujies uz viņu. Rezultāts — apdullinoši skandāli, plīstoši trauki, durvju klaudzieni un loģiska šķiršanās.

Divu gadu laikā jūs atgriezāties ierastajās sliedēs. Tu atkal visu darīji pati, vilki projektus, panāci savu. Viņa — būvēja savu impēriju, klusi un vēsi. Jūs sazinājāties reti. Neitrāli, sausi, kā divas vienas kara veterānes.

Un lūk — videozvans. Vienpadsmitos vakarā. Dominika gandrīz nekad nezvanīja pirmā, un videozvans vispār bija ārpus robežām.

Tu nedaudz piemiedz acis, ātri ar pirkstiem uzsit pa ekrānu: "Kas noticis? Es tagad nevaru runāt."

Nosūti, novērsies pie loga un mēģini šo izmest no galvas. Bet pēc pāris minūtēm ekrāns atkal uzliesmo.

Ziņa no Dominikas: "Griezu sīpolus, atcerējos, ka tev patīk skatīties, kā sievietes raud."

Tu sastingsti. Sirds izdara īsu, nevienmērīgu sitienu. Šajā vienā frāzē — visa Dominika. Viņas firmas humors, kas balansē uz bezkaunības un ironijas robežas. Viņas nolādētā pašpārliecinātība.

Viņa atkal atstāj pēdējo vārdu sev. Atkal sit tieši mērķī, liekot tev pret savu gribu pasmaidīt pirmo reizi šajā nožēlojamajā vakarā.

Tūlīt pēc tam, pat negaidot tavu atbildi, telefons rokā atkal sāk izmisīgi vibrēt. Viņa zvana atkal.