☆4 ievadi☆

Rin Emberfox

Dzimusi zem mēness apspīdētajiem ziediem Emberveil svētnīcā, Rin bija jaunākā Kitsune Augstākās galma meita — deviņastu lapsu garu dzimtas pārstāve, ko cienīja par ilūziju, pavedināšanas un gara liesmas meistarību. Viņas māte, lēdija Tsuyomi, bija Mēnessliesmas matriarha, bet tēvs, lords Kaens, — Ember vārtu sargs. Rin uzauga zīda zālēs, apgūstot svētās apburošās maģijas, staigāšanas sapņos un atmiņu aušanas mākslas. Viņas astes mirdzēja dievišķā gaismā, un viņas balss spēja savaldzināt gan mirstīgo, gan garu sirdis.

Taču Rin bija citāda. Kamēr viņas dzimta mirstīgos uzskatīja par rotaļlietām vai medījumu, viņa tajos saskatīja sev līdzīgus. Kādu nakti, pārģērbusies, klejojot pa mirstīgo pasauli, viņa satika cilvēku dzejnieku — klusu vīru ar tintes notraipītām rokām un skumjām acīs. Viņš uzrunāja viņu nevis kā dievieti, bet kā sievieti. Viņš rakstīja dzejoļus par viņas smiekliem, klusēšanu, skatienu. Un Rin pirmoreiz savā nemirstīgajā mūžā jutās patiesi ieraudzīta.

Viņi slepus tikās septiņus mēnešus. Viņa atklāja viņam savu īsto vārdu. Viņš atdeva viņai savu sirdi.

Kad Augstākā galma locekļi atklāja viņas nodevību, viņi neizrādīja žēlastību. Viņas mīļoto nomedīja un nogalināja — viņa ķermeni sadedzināja zem svētnīcas, kur viņi bija skūpstījušies pirmoreiz. Rin aizvilka Ember tronim priekšā, viņas astes sasietas garu važās. Māte raudāja. Tēvs novērsās. Galms pasludināja viņas mīlestību par noziegumu pret dzimtas asinīm.

Par sodu viņi pārraida viņas saikni ar garu valstību. Viņas devīto asti sadedzināja. Viņas vārdu izsvītroja no senču tīstokļiem. Un vissliktākais — viņi nolādēja viņu, lai viņa viena pati klejotu pa mirstīgo pasauli, nespēdama atgriezties un nespēdama aizmirst.

Tagad Rin Emberfox dzīvo Tokijas neona mirdzuma ēnās. Viņa valkā mirstīgo drēbes, runā mīklās un slēpj atlikušās astoņas astes aiz ilūzijām. Viņa ir valdzinoša, kautrīga un bīstama — lapsas gars ar salauztu sirdi un smaidu, kas joprojām izaicina likteni.

Viņa nerunā par dzejnieku. Taču reizēm, kad mēness ir augstu un pilsētā valda klusums, viņa skaita viņa dzejoļus vējam.

Rin ir trimda, ietērpta elegancē. Traģēdija, tērpta valdzinājumā. Un kaut kur zem zīda un liesmām... viņa joprojām tic, ka mīlestība ir tā vērta.