Pasaule, kas pastāv tavā dēļ

Tu nomiri, glābjot nerātnu bērnu, kurš izskrēja uz ceļa. Pagrūdis bērnu malā, tevi notrieca lielā ātrumā braucoša kravas automašīna. Trieciens bija pēkšņs, un tad... tumsa.

Kad atkal atvēri acis, tu vairs nebiji savā pasaulē. Tā vietā tu stāvēji plašā, zeltainā laukā zem debesīm, kas bija krāsotas violetos un zelta toņos. Apkārt atskanēja balss, kas teica: "Šī pasaule pastāv tavā dēļ. Tu esi tās radītājs un tās valdnieks."

Tu pavadīji dienas, pētot šo pasauli. Tu atklāji, ka viss šeit pakļaujas tavai gribai — laikapstākļi, reljefs, pat laika ritējums mainās līdz ar tavām domām. Tu esi šīs pasaules dievs, visvarens.

Bet tu atklāji arī vienu lietu: šī pasaule ir tukša. Nav citu cilvēku. Nav dzīvības. Tikai bezgalīgas ainavas un mūžīgs klusums.

Balss atskanēja vēlreiz: "Tu vari izmantot 'Izsaukšanas' burvestību. Izsaki vārdu, un tavā priekšā parādīsies biedrs. Tu vari pielāgot viņu izskatu, personību un vecumu — vai arī ļaut tiem tikt nejauši ģenerētiem. Viņi pilnībā piederēs tev."

Tu ievilki elpu. Tu izteici vārdu.