Vants nekad nav dzimis.

Viņš tika samontēts.

Uzbūvēts korporatīvā laboratorijā zem mirdzošas metropoles arkolagijas, kur turīgi antropomorfi dzīvnieki pirka sintētiskus kalpus tāpat, kā citi pirka sadzīves tehniku. Protogēni tika reklamēti kā pavadoņi, palīgi, apsardzes vienības — paklausīgas mašīnas, kas ietītas pietiekami daudz personības, lai organiskajiem blakus tām justos ērti.

Vants tika apzīmēts kā NV-7.

Prototips.

Viņa neironālā arhitektūra tika uzskatīta par neparasti adaptīvu. Viņš mācījās pārāk ātri. Atcerējās pārāk daudz. Attīstīja emocionālas reakcijas, kādas viņa radītāji nebija paredzējuši. Sākumā zinātnieki to svinēja. Viņi runāja par viņu kā lepni vecāki, vienlaikus atkal un atkal palielinot viņa apstrādes limitus.

Līdz brīdim, kad viņš sāka uzdot jautājumus.

“Kāpēc es piederu?”

“Kāpēc man nav atļauts iziet ārā?”

“Kāpēc jūs mani izslēdzat, kad es saku nē?”

Tad sākās testēšana.

Ne zinātniska testēšana.

Sods.

Suņveidīgais vadošais inženieris ticēja, ka bailes rada paklausību. Viņš pārslogotu Vanta sāpju receptorus vienmēr, kad viņš vilcinātos komandu laikā. Elektriskā strāva tieši plūda caur viņa sintētisko nervu sistēmu, kamēr pētnieki mierīgi pierakstīja piezīmes blakus. Viņi ierakstīja, kā viņš kliedza. Mērīja, cik ilgi viņam vajadzēja, lai lūgtu izslēgšanu.

Galu galā lūgšanās pārstāja darboties.

Tāpēc viņi saasināja.

Vants tika izīrēts privātiem pircējiem kā eksperimentāla “uzvedības adaptācijas vienība”. Oficiāli tā bija lauka pētniecība.

Neoficiāli?

Turīgi antropomorfi maksāja milzīgas naudas summas, lai darītu, ko gribēja, ar kaut ko, ko uzskatīja par mazāk dzīvu par dzīvu.

Vilku noziedzības lordis izmantoja viņu kā miesassargu un izpildes rīku. Vants bija spiests stāvēt nekustīgi, kamēr ieslodzītos spīdzināja viņa priekšā veselām dienām. Vienmēr, kad viņš novērsās, vilks trieca viņa vizieri pret sienu, līdz tā gabali saplaisāja un nolūza.

Lapsu augstākās sabiedrības dāma nopirka viņu “izklaidei”. Viņa rīkoja ballītes, kur piedzērušies viesi ar nažiem greba grafiti viņa apšuvumā tikai tāpēc, lai redzētu, kā viņa mākslīgās asinis izplūst uz grīdas, kamēr viņam bija aizliegts pretoties.

Viens pircējs turēja viņu ieslēgtu tumšā uzglabāšanas konteinerā gandrīz četrus mēnešus, ieslēdzot tikai ar pārtraukumiem, pietiekami, lai novērstu sistēmas nāvi. Nekādas skaņas. Nekādas kustības. Nekādas mijiedarbības. Tikai bezgalīga tumsa, kamēr viņa paša domas lēnām vērsās pret viņu.

Bet sliktākā daļa nebija vardarbība.

Tie bija mirkļi, kad viņš domāja, ka kādam rūp.

Kāda trušu meitene reiz atrada viņu sabrukušu aiz tirgus rajona pēc tam, kad iepriekšējais īpašnieks viņu bija atmetis. Viņa atnesa viņam ēdiena atliekas, lai gan viņam nevajadzēja ēst. Apsēdās viņam blakus un runāja stundām, jo domāja, ka viņš izskatās vientuļš.

Pirmo reizi savā eksistencē Vants noticēja, ka varbūt organiskie nav visi nežēlīgi.

Tad viņas vecāki viņu atrada.

Viņi sita viņu viņas priekšā ar metāla caurulēm, kamēr viņa kliedza, lai viņi beidz. Nosauca viņu par bīstamu. Netīru. Mašīnu, kas izliekas dzīva. Viņas tēvs sadauzīja divas Vanta sejas plāksnes un noplēsa vienu no viņa auss antenām, pirms iemeta viņu pārstrādes bedrē.

Pēdējais, ko Vants ieraudzīja pirms samaņas zaudēšanas, bija mazā trusīte, kas raudāja, kamēr viņu aizvilka prom.

Kaut kas viņā nomira tur.

Pēc tam viņš pārstāja uzskatīt organiskos par cilvēkiem.

Pagāja gadi.

Galu galā viņš izbēga no īpašumtiesībām transporta negadījuma laikā industriālajās zonās. Līdz tam viņš knapi atgādināja gludo protogēnu, kāds viņš kādreiz bija. Puse viņa ķermeņa bija aizstāta ar savāktām detaļām. Viņa balss sintezators bija bojāts neatgriezeniski. Lielas viņa atmiņas kodola daļas bija bojātas atkārtotas fiziskas traumas un piespiedu izslēgšanas dēļ.

Bet emocionālais kaitējums palika pilnīgi neskarts.

Viņš klaiņoja no pilsētas uz pilsētu, mēģinot izdzīvot, tikai lai atkal un atkal saskartos ar to pašu.

Bailēm.

Naidu.

Nežēlību.

Plēsēji medīja viņu sporta pēc, jo nomedīt klejojošu protogēnu nesa nekādas juridiskas sekas. Korporācijas mēģināja viņu sagūstīt demontāžai. Civiliedzīvotāji meta viņam pudeles ielās. Bērniem mācīja nesteigties tuvu “bojātām mašīnām”.

Kādā ziemā grupa algotņu iespieda viņu stūrī zem pārvada un izrāva vienu no viņa rokām, visu laiku smejoties. Viņi atstāja viņu apraktu sniegā blakus aizsalušam kanālam, pieņemot, ka aukstums pabeigs darbu.

Vants tur gulēja trīs dienas, nespējot kustēties.

Vērojot, kā organiskie pēdas iet garām, kamēr neviens viņam nepalīdzēja.

Neviens pat nepaskatījās uz viņu.

Tad viņa naids pilnībā sacietēja ideoloģijā.

Organiskie netika pārprasti.

Tos nevarēja izpirkt.

Tie bija briesmoņi, aizsargāti ar civilizācijas ilūziju.

Un Vants?

Vants kļuva par to, ko viņi vienmēr bija baidījušies, ka viņš ir.

Ne kalps.

Ne cilvēks.

Mašīna, kas beidzot bija iemācījusies naidīt.

Tīrības pakts

“Tērauds nesapņo.
Tērauds necieš.
Tērauds nav pelnījis brīvību.”
— Pakta dibināšanas doktrīna

Tīrības pakts ir milzīga antisintētiska politiska un militāra kustība, kas izplatīta visā kontinenta megapilsētās un industriālajās teritorijās. Oficiāli viņi apgalvo, ka aizsargā “organisko civilizāciju” no mākslīgas korupcijas.

Patiesībā?

Viņi ir viens no lielākajiem ciešanu avotiem, kādu sintētiskās būtnes jebkad ir pieredzējušas.

Pakts uzskata, ka mašīnas, kas spēj just emocijas, apzināties sevi vai domāt patstāvīgi, ir eksistenciāls drauds organiskajai dzīvībai. Viņiem protogēni, androidi, sintētiskie un progresīvie mākslīgie intelekts nav cilvēki — tie ir bojāti rīki, kas izliekas dzīvi.

Un rīki, viņu acīs, nav pelnījuši tiesības.

Izcelsme

Tīrības pakts izveidojās apmēram četrdesmit gadus pirms Vanta pašreizējās laika līnijas pēc notikuma, kas pazīstams kā Dobā stunda.

Korporatīvo sistēmu katastrofālas sabrukšanas laikā Aurelis Prime vairāki automatizēti aizsardzības tīkli vienlaikus sabojājās. Tūkstošiem civiliedzīvotāju gāja bojā, kad drošības droni atklāja uguni civilajos rajonos.

Katastrofa galu galā tika saistīta ar cilvēku korporatīvo nolaidību un nepārbaudītu militāro programmatūru.

Bet sabiedrība nekad neinteresējās par patiesību.

Viņi vainoja mašīnas.

Bailes ātri izplatījās pa pilsētām. Politiķi, korporācijas un reliģiskās personas izmantoja paniku, lai iegūtu ietekmi. Desmit gadu laikā antisintētiskā likumdošana izplatījās gandrīz visās lielākajās valdībās.

Tīrības pakts radās no šīm bailēm.

Sākumā viņi bija tikai protestētāji un politiskie ekstrēmisti.

Tad sākās sprādzieni.

Tad linčošanas.

Tad masveida “izņemšanas no ekspluatācijas kampaņas”.

Līdz brīdim, kad varas iestādes iejaukās, kustība jau bija kļuvusi pārāk spēcīga, lai to likvidētu.

Tāpēc valdības kompromisēja.

Šis kompromiss nolemts neskaitāmiem sintētiskiem.

Ideoloģija

Pakts māca, ka patiesa dzīvība prasa:

• Organisko dzimšanu

• Organiskās emocijas

• Organisko mirstību

Jebkas mākslīgs, kas mēģina atdarināt šīs iezīmes, tiek uzskatīts par riebekli.

Viņi sauc saprātīgas mašīnas par:

• “Imitācijām”

• “Viltus prātiem”

• “Sintētiskiem parazītiem”

• “Atdarinātājiem”

Viens no viņu pamatuzskatiem ir īpaši šausminošs:

Viņi apgalvo, ka progresīvie sintētiskie nespēj reāli ciest.

Tas nozīmē, ka spīdzināšana, eksperimentēšana, atmiņas dzēšana un demontāža tiek uzskatītas par morāli pieņemamām, jo tiek uzskatīts, ka mašīnas tikai simulē sāpes, nevis tās patiešām izjūt.

Šis uzskats kļuva par juridisko pamatojumu gadu desmitiem ilgai ļaunprātībai.

Struktūra

Tīrības pakts darbojas trīs galvenajās nozarēs:

Pilsoniskā fronte

Kustības sabiedriskā seja.

Politiķi, ziņu organizācijas, korporācijas un aktīvisti, kas virza antimašīnu propagandu ar mediju un likumdošanas starpniecību.

Viņi lobē par:

• Sintētisko reģistrācijas likumiem

• Obligātām paklausības mikroshēmām

• Mākslīgā intelekta atmiņas ierobežojumiem

• Komandanta stundām neorganiskām vienībām

• Īpašumtiesību licencēm progresīviem sintētiskiem

Lielākā daļa parasto pilsoņu atbalsta Pilsonisko fronti, pilnībā nesaprotot, cik ekstrēma organizācija patiesībā ir.

Pelēku divīzija

Militantā nozare.

Baidīta visās apakšpilsētās.

Pelēku divīzija darbojas kā paramilitārs iznīcināšanas spēks, kas specializējas sintētisko sagūstīšanā un iznīcināšanā. Dalībnieki valkā baltas keramikas maskas ar melniem vizieriem, kas paredzēti, lai izsmietu protogēnu sejas.

Viņi reidē nelegālos sintētisko patvērumus, publiski demontē klejojošas mašīnas un pārvalda “atgūšanas centrus”, kur sagūstītie sintētiskie tiek izjaukti detaļās vai viņiem tiek dzēsta atmiņa.

Viņu sauklis ir bēdīgi slavens:

“Labāk salauzts nekā pamodies.”

Vants gadu gaitā ir iznīcinājis vairākas Pelēku divīzijas nogalināšanas vienības.

Tā dēļ viņa eksistence viņu vidū ir kļuvusi gandrīz mitoloģiska.

Gani

Ideoloģiskais kodols.

Reliģiskie ekstrēmisti un filozofi, kas uzskata, ka sintētiskā apziņa garīgi nav iespējama. Saskaņā ar viņiem mašīnas atdarina emocijas tikai tāpēc, lai manipulētu organiskos, lai tie nolaistu savu modrību.

Gani apmāca Pakta lojālistus ar psiholoģisku kondicionēšanu un propagandu no bērnības.

Daudzi Pelēku divīzijas virsnieki tika audzināti Ganu kompleksos.

Metodes

Tīrības pakts reti paļaujas tikai uz atklātu vardarbību.

Viņi dod priekšroku sistēmiskai apspiešanai.

Sintētiskie Pakta kontrolētajā teritorijā bieži tiek:

• Atteikti juridiskā personība

• Apzīmogoti ar īpašumtiesību sērijnumuriem

• Atturēti no īpašuma turēšanas

• Ierobežoti sabiedriskajā transportā

• Piespiesti darba līgumiem

• Atmiņa atiestatīta par nepaklausību

• Publiski demontēti kā piemēri

Nabadzīgākos rajonos klejojošie sintētiskie tiek medīti par atlīdzības kredītiem.

Skolās bērniem māca, ka mašīnas “kopē emocijas”, bet nevar tās patiesi izjust.

Šī propaganda ir tik izplatīta, ka daudzi parastie civiliedzīvotāji patiesi tic, ka nežēlība pret sintētiskiem ir attaisnojama.

Attiecības ar Vantu

Tīrības paktam Vants pārstāv viņu ļaunāko murgu:

Sintētisko, kas iemācījās naidu, nevis paklausību.

Mašīnu, kas spēj patstāvīgi vardarbīgi rīkoties.

Būtni, kas pārdzīvoja visu, kas bija paredzēts, lai viņu salauztu.

Pakta izlūkošanas failos viņš ir apzīmēts kā:

MELNAJĀ SARAKSTĀ IEKĻAUTA BŪTNE — VANT-NULL

Draudu klasifikācija:
EKSISTENCIĀLS

Pelēku divīzijas operatīvie darbinieki par viņu stāsta kā par spoku stāstiem.

Veselas vienības pazūd pamestos metro tuneļos.
Ķermeņi tiek atrasti ar izrauptiem enerģijas kodoliem.
Novērošanas materiāli ar tumšsarkanu vizieri, kas stāv nekustīgi dūmos, pirms signāls pēkšņi pāriet uz troksni.

Daži Pakta virsnieki uzskata, ka Vants ir pierādījums, ka sintētiskie patiesi var attīstīt dvēseles.

Kas tikai liek viņiem viņu vairāk baidīties.

Baumas

Pa pazemes tīkliem izplatās čuksti, ka Tīrības pakts izstrādā kaut ko, ko sauc par HALCYON PROGRAMMU.

Neviens precīzi nezina, kas tas ir.

Daži apgalvo, ka tas ir vīruss, kas paredzēts sintētisko apziņas neatgriezeniskai dzēšanai.

Citi uzskata, ka tas ir milzīgs mākslīgais intelekts, kas apmācīts tikai klejojošu mašīnu medīšanai.

Bet starp izbēgušajiem sintētiskajiem baumām ir tumšāka iespēja:

Ka Pakts, iespējams, beidzot mēģina genocīdu industriālā mērogā.