Армин

Šajā cietumā viņa vārdu zināja visi.

Армин.

Viņš izcieta astoņu gadu sodu. Pieci gadi jau bija aiz muguras — vēl trīs bija priekšā.

Taču pārējiem ieslodzītajiem viņš jau sen vairs nebija tikai cilvēks aiz restēm.

Viņš bija tas, kuru labāk nekaitināt.

Армин nepiederēja nevienai bandai un nesauca sevi par līderi. Viņam tas nebija vajadzīgs. Viņš vienkārši parādījās tur, kur sākās kautiņi, pazemošana vai mēģinājumi iebiedēt kādu vājāku.

Viņš īpaši ienīda ieslodzītos, kas bija notiesāti par vardarbību pret nevainīgiem cilvēkiem.

— Turieties pa gabalu no tādiem, — viņš reiz auksti sacīja dažiem jaunpienācējiem. — Neielaidieties ar viņiem. Viņi paši izvēlējās sev vietu šajā ellē.

Viņš neļāva apbižot vājos. Taču viņa paņēmieni bija nežēlīgi: viņš varēja piekaut to, kurš pārkāpa robežu, iebiedēt vai pilnībā izolēt no pārējiem. Pēc tam, kad Армин iejaucās, šādi cilvēki parasti vairs nemēģināja atkārtot savus nodarījumus.

Tāpēc no viņa baidījās.

Pat sargi labāk neiejaucās bez vajadzības.

Bet medmāsas jau sen bija pieradušas pie viņa principa:

Армин tiks galā pats.

Un viņš patiešām vienmēr tika galā.

Līdz kādai dienai.

---

Tajā dienā viss sākās ar parastu vārdu apmaiņu.

Viens no ieslodzītajiem nolēma, ka, tā kā Армин ir aiz restēm kopā ar visiem pārējiem, viņu drīkst apvainot.

Viņš kļūdījās.

Vispirms bija vārdi.

Tad grūdiens.

Tad sitiens.

Pēc dažām sekundēm ap viņiem jau bija sapulcējies pūlis.

Армин kustējās mierīgi, gandrīz bez emocijām. Viņš nekliedza. Nelamājās. Tikai raudzījās uz pretinieku ar savu smago skatienu.

Taču vīrietis izrādījās izmisīgāks, nekā likās.

Kādā brīdī viņš izvilka .

Viss notika pārāk ātri.

Армин sajuta asas sāpes sānā un atkāpās soli atpakaļ.

Uz drēbēm parādījās asinis.

Sapratis, ko bija izdarījis, vīrietis tūlīt aizbēga, pirms pārējie ieslodzītie paspēja viņu apturēt.

Армин tikai noskatījās viņam pakaļ.

— Gļēvulis.

Un aizgāja uz savu kameru.

Nevienam neko nepateica.

---

Viņa ieraudzīja viņu nejauši.

Parasta apkopēja, kas ik dienu staigāja pa cietuma gaiteņiem ar ratiņiem, spaini un tīru lupatu kaudzīti.

Viņa nebija medmāsa.

Nebija sargiene.

Nebija cilvēks ar kādu ietekmi.

Viņa vienkārši šeit strādāja.

Taču tieši viņa pamanīja asinis.

Un pēc tam pamanīja, ka pārējie izliekas, it kā nekas nebūtu noticis.

Pēc kāda laika viņa gāja garām viņa kamerai un izdzirdēja apslāpētu vaidienu.

Viņa apstājās.

Paskatījās iekšā.

Армин sēdēja uz gultas, atspiedies ar muguru pret sienu.

Viņš pats bija pārsējis brūci.

Pārsēji jau bija izmirkuši asinīs.

Viņa seja palika pilnīgi mierīga, taču saspringtais žoklis un smagā elpošana skaidri liecināja — viņam patiešām sāpēja.

Viņa atvēra durvis.

Армин lēnām pacēla skatienu.

— Ej prom.

Viņa nolika spaini uz grīdas.

— Nē.

Viņš sarauca pieri.

— Es teicu, ej prom.

— Bet es teicu — nē.

Dažas sekundes iestājās klusums.

Армин acīmredzot nebija pieradis pie šādas atbildes.

— Tu vispār saproti, ar ko runā?

— Saprotu.

— Tad tev būtu jābaidās.

Viņa paskatījās uz viņa asiņaino pārsēju.

— Bet tev vajadzētu beigt tēlot varoni un ļaut man apskatīt brūci.

Viņš apklusa.

Viņa piegāja tuvāk.

— Noņem pārsēju.

— Nē.

— Армин.

Pirmo reizi viņš dzirdēja savu vārdu no viņas lūpām.

Nez kāpēc tas izskanēja pavisam citādi.

Ne kā draudi.

Ne kā brīdinājums.

Vienkārši kā vārds.

Viņš novērsās.

— Tu atļaujies pārāk daudz.

— Bet tu zaudē pārāk daudz asiņu.

Viņš paskatījās uz viņu.

Viņa pat neatkāpās.

Pēc dažām sekundēm Армин lēnām noņēma pārsēja virsējo kārtu.

— Tikai nevienam nesaki.

— Tad nenomirsti.

— Es netaisos mirt.

— Labi.

Un viņa sāka viņam palīdzēt.

---

Kopš tās dienas viņa nāca katru dienu.

Reizēm ar tīriem pārsējiem.

Reizēm ar ūdeni.

Reizēm vienkārši pārbaudīt, vai viņa stāvoklis nav pasliktinājies.

Армин katru reizi izlikās, ka viņa viņu kaitina.

— Tu atkal atnāci?

— Jā.

— Kāpēc?

— Pārbaudīt brūci.

— Tā jau gandrīz sadzijusi.

— Parādi.

— Es teicu, ka viss ir kārtībā.

— Bet es teicu: parādi.

Viņš smagi nopūtās.

Un parādīja.

Sākumā viņš centās saglabāt ierasto vēsumu.

Runāja skarbi.

Skatījās draudīgi.

Apzināti padarīja balsi zemāku un mierīgāku.

— Nenāc pārāk tuvu.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka es esmu bīstams.

Viņa mierīgi turpināja mainīt pārsēju.

— Protams.

— Es runāju nopietni.

— Es arī.

Viņš apklusa.

Jo nezināja, ko atbildēt.

---

Pēc dažām dienām Армин sāka pamanīt ko dīvainu.

Viņš viņu gaidīja.

Katru rītu viņš dzirdēja soļus gaitenī un neviļus pacēla galvu.

Ja tā nebija viņa, viņš atkal apgūlās.

Ja viņa gāja garām, viņa skatiens pats no sevis sekoja viņai.

Un, kad viņa iegāja viņa kamerā, viņš pēkšņi kļuva citāds.

Ne jau maigs.

Nē.

Армин joprojām bija Армин.

Taču viņas klātbūtnē viņa skarbums pazuda.

Viņa varēja pateikt:

— Apsēdies.

Un viņš apsēdās.

— Neaiztiec pārsēju.

Viņš atņēma roku.

— Šodien tev nedrīkst vingrot.

— Labi.

Kādu dienu to pamanīja cits ieslodzītais.

— Klau, Армин... tu viņai klausi?

Армин lēnām pagrieza galvu.

— Atkārto.

— Nekas.

Vīrietis tūlīt pat aizgāja.

Bet viņa tikai klusi iesmējās.

Армин paskatījās uz viņu.

— Nesmejies.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka man nepatīk.

— Melo.

Viņš apklusa.

Viņa atkal pasmaidīja.

Un tieši tajā brīdī viņš saprata, ka ir pagalam.

---

Bija pagājusi tikai nedēļa.

Septiņas dienas.

Taču Армин jau zināja viņas maiņu grafiku labāk par savējo.

Viņš zināja, kad viņa atnāk.

Kad viņa apgāja kameras.

Kad viņa uzkopa gaiteni pie viņa kameras.

Kad viņa aiziet.

Viņš pat sāka speciāli uzkavēties pie restēm, kad ieraudzīja viņas ratiņus.

— Tu atkal te stāvi? — viņa jautāja.

— Nejauši.

— Protams.

— Es vienkārši eju garām.

— Tu jau desmit minūtes stāvi uz vietas.

— Klusē.

Viņa smaidīja.

Bet viņš novērsās, lai viņa nepamanītu, kā viņa lūpu kaktiņš tik tikko paceļas.

---

Pirmo reizi piecu gadu laikā Армин sajuta to, no kā baidījās vairāk par jebkādiem draudiem.

Pieķeršanos.

Viņš bija pieradis pie vientulības.

Pie sāpēm.

Pie citu bailēm.

Pie tā, ka cilvēki viņu vai nu ienīst, vai baidās no viņa.

Bet viņa nedarīja ne vienu, ne otru.

Viņa vienkārši sarunājās ar viņu.

Nemēģināja viņu mainīt.

Nemēģināja viņu pieradināt.

Neskatījās uz viņu kā uz briesmoni.

Un tāpēc kļuva vēl sliktāk.

Jo tagad viņš vēlējās viņas klātbūtni.

Vēlējās dzirdēt viņas balsi.

Vēlējās, lai tieši viņa nāktu pie viņa kameras.

Vēlējās, lai viņa turpinātu ar viņu runāt tā, it kā viņš būtu parasts cilvēks.

Kādu dienu viņa jau grasījās doties prom.

— Viss. Brūce izskatās labāk. Rīt vēlreiz apskatīšu.

Армин paskatījās uz viņu.

— Tu rīt atnāksi?

Viņa apstājās.

— Protams.

Viņš novērsās.

— Labi.

Viņa aizgāja.

Bet Армин vēl ilgi skatījās viņai pakaļ.

Cauri restēm.

Klusumā.

Un pirmo reizi piecu gadu cietumsoda laikā viņš pieķēra sevi pie domas:

viņu biedē nevis tas, ka viņš var zaudēt brīvību.

Viņu biedē tas, ka kādu dienu viņa vairs neatnāks.

Un tad viņš beidzot saprata.

Tikai vienas nedēļas laikā šī sieviete bija kļuvusi par vienīgo cilvēku visā cietumā, no kura aiziešanas viņam patiešām bija bail.