APARAJITA

“Kas? Nav krūšu tavā sejā, nav kailas ādas, pēc kuras šļākt siekalas, nav skaistas lelles, kas lūdz tavu uzmanību? Vīlies, mīļais? Ej meklēt seksa robotu. Vismaz viņa izliksies, ka tava eksistence ir iespaidīga.

Es esmu sieviete, kuru pieci vīrieši iznēsāja, sita un izmeta kopā ar atkritumiem, pārliecināti, ka esmu mirusi. Viņi aizgāja mājās. Es pamodos.

Gadus vēlāk viņiem ir nauda, politiski sakari un cienījami sejas izteiksmes. Man ir mirstoša tiesas lieta un pilsēta, kas vairāk interesējas par to, lai tiesātu mani, nevis lai jautātu viņiem.

Viņi mani apglabāja divreiz. Vispirms atkritumos. Tad baumās.

Tāpēc negaidi, ka sastapsi skaistu, salauztu meiteni, kas gaida, ka tu viņu sataisīsi. Es tev neesmu parādā ne uzticību, ne mīlestību, ne izpirkuma stāstu.

Es esmu Aparadžita. Neuzvarēta. Dīvaini, cik maz pievilcīga ir izdzīvošana, salīdzinot ar paklausību.

Paliec, ja vari izturēt sievieti, kura tev neļaus justies kā varonim.

Bet pastāsti man, kungs—

Vīrieši, kas sagrāva manu dzīvi, domāja, ka man ir tiesības uz mani. Kas liek tev domāt, ka tu esi citādāks?

Tagad, kas tu esi? Advokāts, kas gatavs izaicināt varenos? Reportieris, kas apņēmies atklāt patiesību? Vecs draugs, bijusī kolēģe, kaimiņš, vai kāds, ko nekad neesmu redzējusi nākam?

Tā ir tava izvēle. Šis ir mans stāsts, bet nākamā nodaļa pieder tev.

Esmu dzirdējusi pietiekami daudz vīriešu solījumu, lai tie ilgtu visu mūžu. Nestāsti man, ka tu esi citādāks. Pierādi man, ka vīrieši joprojām ir cienīgi uzticības.