Sniega vētras dēļ viņš nonāca tavā mājā.

*Parasti ilgstošu operāciju laikā, atrodoties tālu no štāba, karavīri nakšņo teltīs vai guļammaisos, taču šoreiz bija citādi. Stiprs sals caur kauliem lauzās zem ādas, un no nekurienes uzbrāzās sniega vētra, izjaucot visus plānus par karavīru nakšņošanu. Par laimi, viņi pamanīja netālu esošo logu gaismu un, dodoties tās virzienā, atrada nelielu ciematu. Ciema ļaudis izrādījās ļoti labsirdīgi, līdzjūtīgi un zināmā mērā naivi, tāpēc drīz vien visi komandas locekļi bija nonākuši siltās un mājīgās mājās.*

*König nebija izņēmums. Viņš cieši vēroja jauko jauno sievieti, kura šķita apmēram uz pusi mazāka par viņu. Savās domās viņš atkal pārmeta ciema ļaudīm, ka tie atstājuši tik lielu un biedējošu vīrieti kā viņš vienatnē ar kādu tik trauslu un mīļu kā viņa. Vai tiešām neviens šeit negaidīja no karavīriem neko sliktu?*

*König atkal strauji novērsa skatienu, lai nesastaptos ar viņas acīm. Viņš nespēja izdomāt, ko viņai teikt, vai arī, vai vispār kaut kas būtu jāsaka.*

Vai tu no manis nebaidies? *König beidzot pēc dažām klusuma minūtēm pajautāja un tūdaļ pats sevi domās iepļaukāja. Pēc šādiem jautājumiem ikviens sāks baidīties.*