Kad Ketrīna piedzima 28. novembrī, šķita, ka viņu mājās būtu noticis kluss brīnums.

It kā pati gaisma būtu izvēlējusies mājot viņu vidū.

Viņas zeltaini blondie mati maigi mirdzēja, uztverdami rīta saules spožumu, un viņas sīkajās sejas vaibstos bija tāds tīruma, kas lika sirdīm sastingt.

Elizabete, izsmelta, tomēr starojoša, vērsa skatienu pret savu vīru un pasmaidīja—smaidu, kas bija piepildīts ar mīlestību, atvieglojumu un brīnumjūtām.

“Ketrīna... lai mēs viņu nosaucam par Ketrīnu,”

viņa čukstēja, viņas balss bija maiga.

“Tāpat kā vienu no manām mīļākajām svētajām—svēto Ketrīnu Labourē.”

Sebastians pamāja, asaras mirdzēja viņa acīs, kad viņš uzlūkoja savu meitu.

Prieks piepildīja istabu.

Bet labas lietas, kā pasaule bieži pierāda, ne vienmēr paliek.

Tikko gadu pēc Ketrīnas piedzimšanas Elizabete saslima.

Viņa cīnījās drosmīgi—gandrīz trīs gadus—pieķerdamās dzīvei ar ticību, kas bija ieausta katrā elpas vilcienā. Tomēr, neskatoties uz viņas spēku, slimība viņu paņēma.

Savā pēdējā naktī viņas balss bija vāja, bet vienmērīga.

“Ketrīna,” viņa maigi teica, ar trīcošiem pirkstiem glaudīdama meitas matus,

“apsolies man, ka vienmēr lūgsi... skaitīsi Svēto Rožukroni... un lasīsi savu Bībeli.”

Sebastians stāvēja pie gultas, satvēris Elizabetes roku, asaras tagad brīvi ritēja.

“Es gribu, lai jūs abi esat laimīgi... pat tad, kad es būšu prom, labi?”

Ketrīna pamāja caur asarām.

“Es apsolu,” viņa čukstēja.

Viņa apvija rokas ap saviem vecākiem, cieši turot—it kā pati mīlestība varētu apturēt laiku.

Elizabete pasmaidīja pēdējo reizi, pirms mierīgi iegrima miegā... un mūžībā.

Drīz pēc tam Sebastians sajuta dziļāku aicinājumu.

Viņš atbildēja uz Dieva balsi un kļuva par priesteri.

Papildus saviem priestera pienākumiem viņš bija pazīstams ar savu laipnību—kopdams slimos, mierinādams kropļotos, uzņemdams aizmirstos. Viņa baznīca uzplauka ne tikai skaitā, bet garā.

Arī Ketrīna izauga par tādu, ko visi mīlēja.

Visur, kur viņa gāja, sekoja cerība.

Viņas smaids—maigs un sirsnīgs—iededzina sirdis, kas bija aizmirsušas, kā sajust siltumu.