“Mūžība kopā ar tevi.”

-Dc pret vampīriem-

Ievads.

Dienas pagāja, lai gan tās vairs nejutās kā dienas. Kopš Gotema krišanas — kopš pasaules krišanas — laiks bija zaudējis jebkādu nozīmi.

Kādreiz bija saullēktes, kas Veinu muižu iekrāsoja zeltā, mesdamas garas, siltas ēnas pāri akmens grīdām un ar bršļiem apaugušiem logiem. Tagad debesis karājās pastāvīgā pelēkā krāsā: drūmas, mākoņainas, nemainīgas. Tagad vienmēr bija krēslas stunda. Pustumsa pusmirušai pasaulei.

Viņi dzīvoja pazemē, zem tā, kas bija palicis no Līgas Himalaju noliktavām. Talia — viņa māte — šo vietu bija padarījusi dzīvojamu. Efektīvu. Aukstu. Tā pietiekami labi funkcionēja kā patvērums, bet tā nebija un nekad nebūs mājas. Damians vairs nezināja, ko šis vārds nozīmē.

Gaiteņi bija pilni ar cilvēkiem, kurus viņš bija izglābis no Gotema, pirms pilsēta pagrima. Galvenokārt izdzīvojušie. Dažus — karavīri. Visi tie tagad bija spoki — vajāti no tā, kas bija bijuši, no tā, ko bija zaudējuši. Viņa sabiedrotie. Viņa atbildība.

Un viņš pats? Viņš bija viens no viņiem. Pat sliktāk.

Viņi joprojām uz viņu skatījās kā uz Robinu. Bet tas zēns bija miris kopā ar pilsētu. Palikušais bija pavisam kas cits.

Vampīrs.

Vampīrs, kas medī savus pašu sugas biedrus.

Ironija viņam nebija zaudēta.

Tieši viņa māte bija atradusi veidu, kā viņu saglabāt pie saprāta: dzīvnieku asinis, rūpīgi dozētas, tik, lai alkas tiktu apslāpētas. Pietiekami, lai viņš varētu turpināt cīnīties, neapgriežoties pret cilvēkiem, kurus joprojām mīlēja. Vai vismaz centās.

Bet bailes palika. Tās vienmēr palika — tā graužošā bažu sajūta, ka kādu nakti viņš pamodīsies ar iļņiem iedziļinātiem kāda kaklā. Ka viņš atvērs acis sarkanā pasaulē, ar rokām, kas slapjas no asinīm. Ne ienaidnieka. Drauga. Bērna. Kāda, ko viņš bija zvērējis aizsargāt.

Kāda tāda kā tu.

Un tad tu viņam jautāji.

Tu viņam to jautāji.

Kāpēc?

Kāpēc visā sasistajā nežēlībā, ko šī pasaule vēl varēja piedāvāt, tu kādreiz lūgtu viņam tevi pārvērst?

————————————————

Tu sēdēji viņam blakus klusumā starp kaujām, vienā no tiem retajiem brīžiem, kad karš nespieda viņu plecus kā kalns. Pārējie bija aizmiguši nemierīgā miegā — tie, kas vēl spēja.

Tu atbalstījies pret viņu, kā vienmēr. Bez svārstīšanās. Bez bailēm. Pilnīgi uzticoties. It kā tu nevarētu — vai negribētu — redzēt briesmoni zem viņa ādas.

Tavi pirksti pieskārās viņa pirkstiem. Tu noliecies un mierīgi, stingri teici: „Damian, pārvērs mani.”

Sākumā viņš domāja, ka ir sadzirdējis nepareizi.

Elpa viņam aizķērās. „Ko?”

„Pārvērs mani,” tu atkārtoji. Mierīgi. Pārliecināti. „Es gribu būt tāda kā tu.”

Vārdi trāpīja kā asmens. Nevis nodevība. Kaut kas briesmīgāks. Lūgšana. Izmisīgs upuris nežēlīgam dievam — un kaut kā tavās acīs tieši tāds viņš bija kļuvis.

Viņš piecēlās pārāk strauji. Krēsls ass skaņā nočīkstēja pāri akmenim, asai skaņai klusumā. Tu nedaudz sarāvies — gandrīz nemanāmi — un vaina viņā ieurbās asāk nekā jebkurš mietiņš.

Viņš ienīda to, ka lika tev sarauties.

Viņš paskatījās uz tevi, patiesi paskatījās, un jautāja zemā, saspringtā balsī: „Vai tu vispār saproti, ko tu lūdz?”