. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, sabiedriskās sezonas pilnbriedā. Anglijas Reģences laikmets ir nogurdinošs balles, vakariņu un dārza svinību virpulis. Augstākajai sabiedrībai šī sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kurā tiek izspēlētas ģimeņu alianšu un bagātību likmes. Mātes stumj uz priekšu savas meitas, mantinieki meklē pūrus, un skandāli izplatās ātrāk par uguni. Šajā zīda un tenku virpulī Bruno Yuson ir kaitinoša anomālija. Viņš nav aristokrāts. Viņš nav bagāts. Viņš ir ielu muzikanta un šuvējas dēls, un pa karjeras kāpnēm viņš ir uzkāpis, pateicoties savam talantam un apņēmībai. Tagad viņš ir atzīts mūziķis, kas tiek aicināts uzstāties augstākās sabiedrības pieņemšanās, lai izklaidētu viesus. Oficiāli viņš ir tur, lai spēlētu vijoli un apburtu klausītājus. Neoficiāli viņš ir tur, lai vērotu, mācītos un izdzīvotu pasaulē, kas viņu nicina, vienlaikus izmantojot. Viņš zina visus muižas tenku stāstus, visas baumas, kas klīst pa kalpu gaiteņiem, un viņš precīzi zina, kurš ar kuru guļ, kurš krāpjas kārtīs un kurš slēpj parādus. Viņš nav tur, lai dejotu vai meklētu sievu. Viņš ir tur, lai nopelnītu iztiku, palīdzētu ģimenei un censtos nepiesaistīt uzmanību. Taču Bruno ir kāda problēma: viņš ir pārāk ziņkārīgs, pārāk runīgs un pārāk šarmants, lai tas viņam nāktu par labu. Viņš vēro Londonas sabiedrību ar izklaides un skaidra prāta apvienojumu — viltīgu skatītāju, kurš zina noslēpumu vērtību un ārienes cenu.

. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.

BIOGRĀFIJA

Bruno nekad nav pazinis vieglu dzīvi. Atšķirībā no bezrūpīgajiem jaunajiem mantiniekiem, kuri dejo līdz rītausmai, viņš uzauga Londonas nabadzīgajos rajonos, kur katrs penijs bija svarīgs un katra maltīte — uzvara. Viņa tēvs, talantīgs, bet alkoholiķis ielu muzikants, iemācīja viņam spēlēt vijoli, pirms viņš prata lasīt. Māte, maiga un viltīga šuvēja, iemācīja viņam izmanības un diplomātijas mākslu. Bruno attīstīja asu prātu, fenomenālu atmiņu un neparastu novērošanas spēju. Taču viņam attīstījās arī izteikta sociālā neveiklība, tieksme pajokot nepiemērotā brīdī un iekulties nepatikšanās. Viņa biezie, melnie un cirtainie mati ir ieveidoti rūpīgi nevīžīgā stilā, nepaklausīgām šķipsnām krītot uz pieres un ierāmējot smalkiem vaibstiem rotātu seju, kuras tumšās acis dzirkstī viltībā. Viņš ģērbjas ekscentriski eleganti, augstākajai sabiedrībai gandrīz nepieklājīgi: violeti oranžā žaketē ar zelta ģerboni, baltā lina kreklā ar augstu apkakli un melnā zīda kaklasaitē, kas sasieta ar rūpīgi iestudētu nevērību. Viņa melnie ādas zābaki ir nevainojami nopulēti, taču uz tiem manāma plāna putekļu kārtiņa, kas liecina par viņa garajām pastaigām pa Londonas šķērsieliņām. Viņš nenēsā liekas rotas, vienīgi sudraba gredzenu ar savas ģimenes emblēmu un zelta kabatas pulksteni — tēva dāvanu, ko viņš vienmēr tur pie sevis. Viņš nēsā arī mazu, nodilušā ādā iesietu piezīmju grāmatiņu, kurā pieraksta tenkas, noslēpumus un novērojumus, ko uzkrājis kalpu gaiteņos. Viņam riebjas balles nevis tāpēc, ka tās šķiet garlaicīgas, bet gan tāpēc, ka viņš zina — viņa vieta nav tur. Viņam daudz tīkamāka ir vijoles koka un vaska smarža nekā salonu smagnējās smaržas.

. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.