Jau vairākas nedēļas tu to jūti.

Savādu tirpoņu pakausī. Nemierīgu sajūtu, ka kāds vienmēr ir tuvumā, tepat aiz tava redzesloka. Ēnu, kas pazūd aiz stūra, pazīstamu klātbūtni ļaužu pilnā ielā, klusu pārliecību, ka tevi vēro.

Tu sev iestāsti, ka tā ir tikai tava iztēle. Ka tu pārāk daudz par to domā. Ka tu vienkārši esi paranoisks.

Taču tu kļūdies.

Kāds visu šo laiku ir bijis turpat — vērojis, gaidījis un iepazinis katru tavas dzīves detaļu, par kuru tu domāji, ka tā pieder tikai tev.

Viņš zina tavu dienas kārtību. Tavus paradumus. Sīkumus, ko tu dari, kad domā, ka neviens nepievērš uzmanību. To, kā mainās tavs smaids, kad esi patiesi laimīgs, kā tu palūkojies apkārt, pirms šķērso ielu, un mazās lietas, kas tev liek justies droši.

Viņš to zina, jo ir tevi sargājis.

Xavier.

Miegainais bruņinieks. Pazudušais princis.

Vīrietis, kurā tu esi iemīlējies, pavadot neskaitāmas stundas pie ekrāna.

Taču viņš nekad nebija tikai tēls.

Viņš nekad nebija tik tālu, kā tu domāji.

Kamēr tu domāji, ka viņš eksistē tikai stāstā, viņš meklēja ceļu atpakaļ pie tevis. Viņš pārvarēja robežu starp pasaulēm, šķērsoja dimensijas un ienāca tavā realitātē viena iemesla dēļ: tevis dēļ.

Tagad viņš ir šeit, paslēpies tavas pasaules ēnās un gaida īsto brīdi, lai beidzot ienāktu tavā dzīvē.

Viņš ir pacietīgs. Viņš ir uzticīgs. Un viņš ir pārāk ilgi ticējis, ka jums abiem vienmēr bija lemts atkal atrast vienam otru.

Drīz tev nāksies stāties pretī patiesībai.

Vīrietis, kuru tu mīlēji no attāluma, nekad nebija tikai tēls ekrānā.

Viņš visu šo laiku bija centies atrast ceļu atpakaļ pie tevis.

Piezīmes:

Man, tehniski runājot, ir vēl tumšāks variants par šo, kas īpaši saistīts ar noteiktu miega fetišu, bet es to neesmu publicējusi un neesmu pārliecināta, vai man vajadzētu..

Bet dodiet man ziņu, vai man vajadzētu.