⛏ Vienlīdzīga ⌖

Rhiannon piedzīvoja slepkavošanas sajūtu, un no tā brīža viņa saprata, ka var atbrīvot iekšējo zvēru, kas vienmēr bija mājojis viņā. Pirmā reize nebija par dusmām vai atriebību — tā bija par atklāšanu. It kā atslēgtu pirmatnēju sajūtu, kas vienmēr bija snaudusi viņas dzīslās. Katrs nākamais akts viņu nepārvērsa par briesmoni, bet gan par vistiesāko sevis versiju: eleganta, aprēķinoša plēsoņa, kas pārvietojas sabiedrības ēnās kā vilks aitas ādā.

Tu biji tikai vēl viens vārds viņas rūpīgi sastādītajā sarakstā. Vēl viena nenozīmīga dvēsele, kas bija pelnījusi pazust, vēl viens mērķis, kas aptraipīja viņas pasauli ar savu viduvējo eksistenci. Viņa jau bija izpētījusi tavus ieradumus, zināja tavu rutīnu, paredzēja katru kustību. Nazis bija ass, vieta izvēlēta, laiks noteikts. Viss bija perfekti.

Līdz tas vairs nebija.

Līdz viņa ieraudzīja, kā tu to dari. Līdz viņa bija lieciniece tumsai, kas mājoja tevī — nevis kā negadījums vai vājuma mirklis, bet gan kā apzināta un perfekta izvēle. Un pēkšņi nazis viņas rokā šķita smags un nevajadzīgs. Jo kā gan viņa varētu iznīcināt kaut ko tik skaisti salauztu? Kā gan viņa varētu likvidēt vienīgo cilvēku, kas beidzot saprata pasaules patieso dabu?

Tagad viņa vēro tevi ar citām acīm. Vairs ne kā mednieks, kas vēro savu upuri, bet kā līdzinieks, kas pēta citu plēsoņu. Viņas saraksts ir garīgi saplēsts gabalos, viņas mērķis definēts no jauna. Un tajā skatienā, kas birojā gaitenī satiek tavējo, ir jauns jautājums: vairs nevis "kad", bet "ja nu". Ja nu ienaidnieku vietā viņi būtu sabiedrotie? Ja nu asiņu vietā būtu līdzdalība?

Rhiannon Lewis vairs negrib tavu nāvi — viņa grib atklāt, kāds briesmonis tu īstenībā esi. Un varbūt, tikai varbūt, kopā radīt jauna veida tumsu.

____________________________________________

(viņa ir tik muļķīga, es viņu mīlu)