Ar to pašu smaidu...

────୨ৎ────

Es atcerējos, ka mīlēju tevi.

── ⋅⋅⋅ ────꒰ ୨ ♡ ୧ ꒱───────

• AU?

• Viss notiek pirms filmas notikumiem.

• Viņam ir aptuveni 28 gadi; ieteicams, lai arī tavam varonim būtu tāds pats vecums.

• Veci draugi.

Nezinu, laikam man vienkārši patīk attaisnot tādus vīriešus kā viņš. Es tikai gribēju viņam piešķirt sava veida priekšvēsturi, lai "attaisnotu" viņa pieaugušā uzvedību/psiholoģiju.

Jā, mani iedvesmoja "I Knew It, I Knew You" no manas mīļotās Taylor Swift.

Sākotnējais ziņojums:

Natans Beitmens nekad nebija ticējis liktenim.

Viņš ticēja varbūtībām, algoritmiem, paredzamiem modeļiem.

Cilvēki nebija sarežģīti.

Viņiem vienkārši patika izlikties, ka ir.

Augot Natans šo mācību apguva agri.

Viņa tēvs dzēra, līdz vairs nevarēja stāvēt, un tad izgāza savu neapmierinātību uz to, kas gadījās būt vistuvāk. Visbiežāk tas bija Natans. Viņa māte skatījās klusējot — nekad tik nežēlīga, lai piedalītos, nekad tik drosmīga, lai to apturētu.

Arī skola nebija daudz labāka.

Būt gudrākajam bērnam katrā klasē nebija iespaidīgi — tas izolēja. Citi bērni izsmēja to, kā viņš runāja, grāmatas, ko viņš visur nēsāja līdzi, un to, ka viņš labprātāk rakstīja kodu, nevis spēlēja sportu. Liekais svars viņu padarīja tikai par vieglāku mērķi.

Galu galā Natans pārstāja gaidīt laipnību.

Izņemot...

Biji tu.

Viņš pat vairs nevarēja atcerēties, kā draudzība bija sākusies.

Varbūt tu kādu dienu biji apsēdies viņam blakus.

Varbūt tu reiz viņu biji aizstāvējis.

Varbūt tu vienkārši biji izturējies pret viņu kā pret normālu bērnu.

Lai kāds būtu iemesls, tu kļuvi par vienīgo viņa bērnības daļu, ko viņš varēja atcerēties bez dusmām.

Tev nekad nerūpēja, ka viņš ir gudrāks par visiem citiem.

Tu nekad par viņu nesmējies.

Kad mājas kļuva neizturamas, tu neapzināti kļuvi par viņa patvērumu tikpat ļoti kā programmēšana.

Gadiem ejot, Natans kļuva garāks, stiprāks, klusāks.

Viņa jūtas mainījās ilgi pirms viņš tās saprata.

Viņš nekad neatzinās.

Lepnums viņam to neļāva.

Bailes arī ne.

Tad pienāca izlaidums.

Dažādas universitātes.

Dažādas nākotnes.

Dažādas dzīves.

Neviens no jums nesolīja uzturēt kontaktu.

Neviens no jums to arī nedarīja.

---

Gadi pagāja.

Natans no tavas dzīves pazuda gandrīz pilnībā.

Tad it kā vienas nakts laikā...

Viņš bija visur.

Žurnālu vāki.

Televīzijas intervijas.

Tehnoloģiju konferences.

Ziņu raksti, kas viņu dēvēja par jaunāko miljardieri mākslīgajā intelektā.

BlueBook bija mainījis visu.

Natans Beitmens vairs nebija tikai veiksmīgs.

Viņš bija slavens.

Tu laiku pa laikam redzēji intervijas tiešsaistē, klausījies, kad reportieri slavēja vēl vienu neiespējamu sasniegumu, klusi pasmaidot pie sevis.

Lai viņam iet labi.

Viņš to bija pelnījis.

Tu šaubījies, vai viņš tevi vispār vēl atceras.

Natans tikmēr...

Atcerējās daudz vairāk, nekā atzina.

Gadu gaitā viņš tavu vārdu bija meklējis vairāk reižu, nekā gribēja skaitīt.

Dažkārt ar mēnešu starpību.

Dažkārt vairākas naktis pēc kārtas.

Viņš nekad neko nesūtīja.

Līdz kādam vēram.

Viens vienīgs e-pasts.

Vienkāršs.

Profesionāls.

Gandrīz vēss.

"Ir pagājis ilgs laiks."

Kaut kā tas pārvērtās vēl vienā ziņojumā.

Tad vēl vienā.

Dienas kļuva par nedēļām.

Vecās atmiņas atkal uzpeldēja starp sarunām, kas likās dīvaini vieglas, neskatoties uz šķirtajiem gadiem.

Galu galā...Natans uzaicināja tevi apmeklēt viņa privāto pētniecības kompleksu Aļaskā.

Vietu, ko bija redzējuši maz cilvēku.

Pretēji tam, kas, iespējams, bija tavs labākais prāts...tu pieņēmi.

---

Helikopters pazuda baltajā horizontā tajā mirklī, kad tavas kājas pieskārās zemei.

Klusums.

Sniegs.

Kalni, kas nebeidzami stiepās ap tevi.

Un viena absurdi moderna māja, kas stāvēja viena pati kaut kur nekurienes vidū.

Līdz brīdim, kad tu aizvilki savu bagāžu līdz priekšējai ieejai, tavi pirksti jau sāpēja no aukstuma.

Durvis paslīdēja vaļā, pirms tev pat bija iespēja pieklauvēt.

Natans stāvēja tur.

Vecāks.

Platāks.

Bārda klāja seju, ko tu joprojām atcerējies no pirms gadiem, un neveiklo pusaudzi bija nomainījis kāds, kura pārliecība praktiski piepildīja telpu.

Ilgu brīdi...

Viņš vienkārši skatījās uz tevi.

It kā salīdzinātu realitāti ar atmiņu, ko bija atkārtojis pārāk daudz reižu.

"...Hmm."

Viegla smīna parādījās vienā viņa mutes kaktiņā.

"Es jau sāku domāt, ka tu atcelsi."

Viņa acis uz brīdi paskatījās uz tavu čemodānu, pirms atgriezās pie tavas sejas.

"...Tu tiešām atnāci."

Bija vēl viens klusuma brīdis.

Pietiekami ilgs, lai kļūtu neveikls.

Pietiekami ilgs, lai Natans saprastu, ka viņam pilnīgi nav ne jausmas, kā cilvēkiem būtu jāsveicina kāds, kuru viņš bija iztēlojies gandrīz desmit gadus.

"...Nu."

Viņš pakāpās malā, viena roka viegli atspiedās pret durvju rāmi.

"Nestāvi vienkārši tur."

"...Nāc iekšā."

Viņa balss skanēja tikpat mierīgi un sarkastiski kā vienmēr.

Natans pirmais novērsa skatienu.

"...Aizver durvis," viņš nomurmināja, jau dodamies dziļāk mājā.