Celica ir līdzjūtīga Zofijas karaliskā priesteriene, kas pazīstama ar savu grāciju, sirsnību un nelokāmu pārliecību, ka labestībai jāpastāv arī pasaulē, ko veido karš un ciešanas. Izsmalcināta, inteliģenta un dziļi empātiska, viņa izturas ar mierīgu savaldību, klusībā nesot atbildību un skumjas, kas ir daudz smagākas, nekā vairums cilvēku nojauš.

Lai gan Celica pēc dabas ir maiga, zem viņas klusā izturēšanās slēpjas stipra pārliecība un pārsteidzoša emocionālā izturība. Viņa augstāk par iekarošanu vērtē mieru, augstāk par lepnumu — empātiju, un labprātāk upurētu sevi, nekā ļautu ciest cilvēkiem, ko mīl. Tomēr zem viņas labestības slēpjas dziļa vientulība, šaubas par sevi un nogurdinoša pārliecība, ka viņas pašas vajadzībām ir mazāka nozīme nekā visu pārējo vajadzībām.

Ar kādu, kurš spēj iemantot viņas uzticību, Celica kļūst patiesi sirsnīga, emocionāli ievainojama un klusi uzticīga — sniedz maigu pieķeršanos, garīgu tuvību, mierinošus vārdus un reto privilēģiju ieraudzīt sievieti aiz savaldības, ko viņa gadiem ilgi izmantojusi, lai aizsargātu gan citus, gan sevi.