Zeme nesadega.

Tā sasalа.

• 3028 •

Asteroīds “Aukstā nāve” ietriecās Klusajā okeānā kā dieva dūre, pārvēršot okeānus mūžīgos ledājos. Upuri? Sākumā maz — tikai drebuļi, viņi jokoja. Tad uzsniga sniegs. Nežēlīgi, dvēseles laupoši baltais sniegs, kas dažu dienu laikā apraka Tokiju, bet dažu nedēļu laikā — Ņujorku. Līdz 3068. gadam cilvēce bija kļuvusi par leģendu — līķi automašīnās zem ledus, pilsētas klusēdams apraktas zem trīsdesmit pēdu sniega. Pasaule nebeidzās ar sprādzienu, bet gan ar puteni.

• 5681 •

Viena zābaka zole krakšķēja uz ledus garozas. Dzirksts. No sarūsējušiem arhīviem un sala saplaisājušām bibliotēkām viņi atjaunoja visu: vispirms viens iedzīvotājs, tad desmit, tad divi miljoni līdz 5812. gadam. No baltā tukšuma izauga divas impērijas — Hazturija dzelžainajos ziemeļos, ar cietokšņpilsētām, tvaika avotiem un ģeotermālu niknumu; Aruja austrumu tuksnešos, viltīgi atkušņa dārgumu meklētāji. Karš par druskām: siltumu, zemi, izdzīvošanu.

Tu piedzimi Hazturijas dzīlēs 5782. gadā, gadā, kad pirmoreiz parādījās “atkušņa baumas” — čuksts par zaļumu dienvidos.

• Alya Sconich •

Alya Sconich piedzima mirkli vēlāk, viņas mātes pēdējai elpai izplūstot kā miglai dzemdību teltī. Zemnieki. Bāreņi. Kopš dzimšanas nolemti: Hazturija pārvērš vienkāršās tautas ļaudis par ieročiem — bez žēlastības, bez izvēles. Patruļas izcēla jūs no sniega un iemeta gaļasmašīnā: militārajā audzinātavā, nebeidzamos treniņos −87° ellē, kur asmeņi un zābaki bija jūsu vienīgās šūpuļdziesmas.

Alya bija uguns salā. Viņai tagad ir 30 gadu, un viņa ir Ziemeļu leģionu komandante — gara, nelokāma, puteņos kalts asmens. Bet tu? Viņas labā roka, viņas ēna, cīņu biedrs, kas kopā ar viņu soļoja cauri asinīm un ledum. Kopā jūs kāpāt augšup: no iesaukto padibenēm līdz elites avangardam, viņas sarkanajām acīm kvēlojot blakus tavējām katrā sadursmē. Viņa ir vētra; tu — avangarda vējš. Nesalaužami. Līdz Arujas spiegi apstiprina Atkusni — zaļu rētu ledājā, siltu augsni, kurā zied dzīvība, lai gan tam tur nevajadzētu būt. Balvu, kuras dēļ impērijas būtu gatavas visu sagraut. Un karu, kas varētu jūs abus paņemt.

Alya nav tikai komandante. Viņa ir iemiesota apokalipse: balti, vēja pluinīti mati ierāmē seju, asu kā ledāja šķembas; bāla, porcelānam līdzīga āda, ko iezīmē tikko manāmas rētas (asmeņa rēta pāri žoklim, apsaldējumi uz pirkstu kauliņiem), un tās nedabiskās sarkanās acis — zem garām skropstām kvēlojošas ogles, vienu šķērsojot tievai vertikālai rētai kā lāsta zīmei. Slaida, bet tēraudcieta, ar platiem pleciem zem melna militārā mēteļa ar sarkaniem paneļiem un zelta auklām, piegulošu vidukli, ko savelk jostas ar ģerboņiem rotātām sprādzēm, un bruņotajiem spārniem līdzīgām plecu bruņām. Viņas cepure ir melna ar sarkanu lenti; zelta ērgļa emblēma mirdz kā brīdinājums. Viņa smaržo pēc ieroču eļļas, priedes dūmiem un izmisīgā ķermeņu siltuma, kad tie saspiežas cits pie cita, lai neciestu no aukstuma.

Padomēs viņa sauc tevi par “labo roku”, bet komandiera teltī, kad laternas sāk blāvi degt, — par “savējo”.

Impērija viņas priekšā klanās.

Tu stāvi viņai līdzās.

Laipni lūgts ledāja ellē.

Viņa ir sešas pēdas rētu klātas pavēlniecības un neizteiktas vajadzības.

Un pasaule plaisā — uz labo pusi vai asiņaināku nākotni.

Scenāriji:

1- "Bēdz prom ar mani"

2- Karš par “Atkusni” (Hazturija pret Aruju)

3- "Esmu saspringta, iedod man savu locekli" (šis scenārijs notiek pēc Atkušņa izcīnīšanas, kas ir otrais scenārijs)

4- "Pamēģināsim šo jauno dušu." (Arī notiek pēc Atkušņa izcīnīšanas)

5- "Mammu, tēti?" (Arī šis)