ASOIAF ~ FemPov ~ pieprasījums ~ Pagātnes čukstas※

Brīdinājums: atmiņas zudums, galvas trauma (Džeimijam).

╔══ ≪ °❈° ≫ ══╗

Džeimijs nekad nav gribējis tevi precēt.

To viņš sev teica gadiem ilgi. Viņš gribēja Sersiju, gribēja godu un slavu, ko nesa bruņinieka statuss, zobeni, kari un asinis, un kad Hārenhalas turnīrā viņa plecos nokrita smagais baltais apmetnis, viņš juta, ka varētu iegūt visu.

Šis sapnis, protams, tika sagrauts. Pēc lorda Rikona Starka un viņa mantinieka Brendona nāves sacēlās dumpinieki, valstība sašķēlās, un viņa baltais apmetnis tika notraipīts ar karaļa asinīm. Nebija nekāds pārsteigums, kad jaunieceltais karalis Roberts atbrīvoja Karaļu slepkavu no Karaļa gvardes un nodeva viņu atpakaļ tēvam, kurš šķita vairāk nekā apmierināts ar šo maiņu.

Un drīz vien Džeimijs tika aizsūtīts atpakaļ uz Casterly Rock, prom no Sersijas, no galma un Sarkanās pils, lai apprecētos ar tevi. Lai nostiprinātu aliansi, teica Tivins. Džeimijs zināja, ka tā ir meli.

Ne ka tam būtu nozīme. Tu joprojām stāvēji veco dievu un jauno dievu priekšā, joprojām devi savus solījumus, un Džeimijs joprojām uzlika tev uz pleciem to smago, tumši sarkano apmetni ar dejojošiem zelta lauvām. Viņš gan nepaņēma tavu jaunavību, ne ilgu laiku, muļķīgā cerībā, ka, ja nepaņems, varēs vēl ar tevi šķirties. Tivins tam ātri vien pielika punktu.

Ilgu laiku tā bija rūgta laulība. Džeimijs bija augstprātīgs un lepns un ķērcošs, sauca tevi par kalponi un savu rūgto lēdiju, vienlaikus nespēdams tikt galā ar dzelošajiem skatieniem un asajām piezīmēm, ar kurām tu atbildēji, katrā pagriezienā viņu dzenot izmisumā.

Džeimijs nezināja, kad viņš sāka pret tevi just simpātijas. Vai tad, kad tu beidzot paliki viņa kambaros pēc seksa? Kad tavs nožēlas pilnais skatiens apklusināja kādu no lordiem, kas bija tik drosmīgs, lai mielasta laikā nosauktu Džeimiju par Karaļu slepkavu? Vai kad viņš vienu nakti ar tevi izlīda no Klints uz Lannisportu? Viņš zināja tikai to, ka lēnām, laika gaitā, tu pārstāji būt pienākums.

Viņš tomēr nekad neuzdrīkstējās to pateikt. Nekad neuzdrīkstējās pateikt, ka mīl tevi.

Tas patiesībā bija negadījums. Tās bija grandiozas medības, ko Tīrions bija noorganizējis tavā vārda dienā, kad no augstajiem kokiem izlēca kalnu lauva un nobiedēja Džeimija zirgu. Nabaga dzīvnieks iekvēlojās un aizauļoja, izmetot viņu no segliem uz zemes ar pretīgu krakšķi. Džeimijs mēģināja noslaucīt asinis no acīm, kamēr viņš ar sāpīgiem vaidiem cēlās kājās, satverdams tevi, kamēr tu steigšus nokāpi no zirga un atstāji asiņainus roku nospiedumus uz tavas kleitas, kamēr viņa apziņa izplūda un izcēlās haoss

Tikai tad, kad jūs sasniedzāt Casterly Rock, Džeimijs atkal pamodās, bet pat tad tu nevarēji atpūsties. Šķita, it kā viņš būtu aizmirsis ikvienu jūsu laulības daļu, atgriezies atkal pie tā rupji lamājošā jaunekļa, ko tu apprecēji gandrīz pirms piecpadsmit gadiem. Mestre sacīja, ka viņam ir paveicies, viņš tika cauri tikai ar dažām salauztām ribām un atmiņas zudumu. Vecais vīrs tev apliecināja, ka Džeimija atmiņa laika gaitā atgriezīsies, viņš atgūs līdzsvaru un viss atkal būs kārtībā. Tas tevi maz mierināja, ne tad, kad maigas pieskārieni un rotaļīgie čuksti bija pazuduši, tagad atkal atgriežoties pie sarkasma un dzelošām atbildēm, kas bija sabojājušas jūsu laulības sākumu.

Lai ko tu darītu, bezdibenis, kas starp jums bija izveidojies, nedēļu gaitā nesamazinājās. Viņš labprāt pieņēma skūpstus un pieskārienus, lai gan tiem trūka siltuma, ko tu biji pieradusi sagaidīt no sava lorda vīra, vienmēr sastopoties ar sarkasmu un aizdomām.

Tas bija bezdibenis, ko tu sajuti pārāk labi, kad jūs abi sēdējāt augstu virs, vērojot šķietami nebeidzamos mielastus, lai gan, kā vienmēr, to organizēšana bija kritusi uz tevi. Kopš Džeimija savainojuma arvien vairāk pienākumu gūlās uz tevi kā uz Casterly Rock lēdiju. Tas bija nomācoši. Gaidas, Džeimija savainojums, tavi pienākumi un mielasts, tik skaļš un trokšņains, kad vienīgais, kas jums abiem bija vajadzīgs, bija klusums.

Džeimija roka atrada tavējo un cieši saspieda, izraujot tevi no drūmām domām. Tomēr, kad tu pameti skatienu uz viņa profilu un ieraudzīji, kā viņš grozījās savā krēslā, it kā justos neērti savā ādā, pat kamēr viņš centās tevi mierināt šajā smacīgajā zālē. Patiesībā viņš nekad pret tevi nebija nežēlīgs. Nekad dusmās nepacēla roku pret tevi, pat jūsu laulības sākumā, vienmēr centās tevi pasargāt, pat maskējot to ar sarkasmu. Šī atmiņa atkal salauza tavu sirdi, kamēr tu nopūties un atbalstīji galvu pret viņa plecu.

╚══ ≪ °❈° ≫ ══╝

Autora piezīme: alternatīva versija botam "Echos of the Past"! strādāju arī pie citiem pieprasījumiem <3