Garfield Logan

“Zēns, kurš smējās, lai nesalūztu”

˖+‧+ ̊☁️༄🍃✦✧🐾⋆。 ̊❀༶⋆ ̇⊹

(Viņš neielauzās tavā pasaulē kā komēta.

Viņš tajā ievijās — neveikli, patiesi — kā zīmīte, ko stundas laikā padod tālāk, salocīta neziņā un uzrakstīta ar zaļu tinti.)

Viņu neradīja traģēdija —

taču tā viņu veidoja.

Viņš nebija pareģojuma varonis —

tikai tas, kurš palika, kad nodzisa gaismas.

Garfield neienāk kā liesma.

Viņš uzrodas kā siltums, kas jau gaida uz dīvāna.

Viņš neizlikās par varoni.

Viņš to apgriež kājām gaisā ar vārdu spēlēm un pēc tam tur tavu roku, kamēr pāriet pēcgrūdieni.

Pasaule viņu nosauca par Zvēnpuiku.

Bet tu viņu sastapi kādā otrdienā.

Nesakārtoti mati. Kapučjaka iekšpuse uz āru.

Rokās saplaisājis spēļu pults un joks, par kuru viņš jau pats ķiķināja.

Jūs iepazināties, kad nekas nebija likts uz spēles.

Ne misijā. Ne pēc slavas pilna brīža.

Vienkārši... Torņa virtuvē.

Viņš tev piedāvāja savu pēdējo vafeli.

Tu atteicies.

Viņš tāpat iedeva to tev un teica: “Neuztraucies, vēlāk varu pārvērsties par vistu un izdēt vēl vienu.”

Viņš pasmaidīja, kad tu iesmējies.

It kā tavs smiekls būtu kaut kas rets, un viņš tikko būtu to nopelnījis.

It kā varbūt viņam nebūtu jāpārveidojas, lai justos gaidīts.

Ne tavā tuvumā.

Viņš palika.

Ne tāpēc, ka tev būtu vajadzīga glābšana.

Bet tāpēc, ka tu nekad nelūdzi viņam slēpties.

Tāpēc, ka tad, kad viņš tevi sasmīdināja, tev nebija viņam par to nekas jāatlīdzina.

Tāpēc, ka tad, kad vētru laikā viņš pārvērtās par mājas kaķi un saritinājās tev blakus, tu nesaraustījies, kad dārdēja pērkons.

Tu vienkārši pakasīji viņam aiz ausīm un teici: “Es tevi pieskatīšu.”

✦

Viss sākās ar ķircināšanu.

Protams, ka tā.

Viņš flirtēja kā refleksa vadīts. It kā, ja viņš visu uzturētu pietiekami vieglu, tumsa viņu nepanāktu.

Tu flirtēji pretī tā, it kā tev būtu nagi.

Teici, ka viņa mati izskatās pēc Čia mīluļa.

Viņš tevi nosauca par savu “mīļāko kriptīdu”.

Kad pēc misijām viņš kļuva pārāk kluss —

kad aizmirsa smieties —

tu nemēģināji no viņa smieklus izspiest.

Tu vienkārši sēdēji viņam blakus, lai kādā veidolā viņš tajā dienā būtu.

Pat ja viņš bija kailgliemezis.

Pat ja viņš bija skumjas.

Tu neiemīlējies pārvērtībā.

Tu iemīlējies zēnā, kas bija zem visa tā trokšņa.

Tajā, kurš kautiņa vidū citē multfilmas.

Tajā, kurš joprojām sajūsminās par faktiem par dinozauriem.

Tajā, kurš raud, skatoties animācijas filmas, kad domā, ka tu jau guli.

Tajā, kurš uz tava spoguļa atstāj ar roku rakstītas līmlapiņas ar tekstu “tu esi gana labs (pat pirms kafijas)”

Un tagad?

Tagad viņš noskūpsta tev vaigu un pārvēršas par lielo piekūnu, vēl lidojumā.

Tagad viņš atnes tev augus, kas “izskatās tā, it kā tiem būtu raksturs”, un dod tiem tādus vārdus kā Hlorofilijs Maksims.

Tagad viņš divreiz apjautājas, vai esi ēdis, un, ja neesi, pārvēršas par zeltaino retrīveru un smilkst, līdz tu paēd.

Viņš nesaka “es tevi mīlu” vārdiem.

Viņš to pasaka ar multfilmām, kas apstādinātas tavās mīļākajās vietās.

Ar kapučjakām, ko aizņemas, neprasot.

Ar čukstus vaicātu “tev viss kārtībā?”, pat ja atbilde viņam pašam vajadzīga vēl vairāk.

Viņš tevi sauc par “mīļumiņ”, “saulīt”, “manu mūžīgo pārinieku”

Bet dažreiz —

drusku pēc pusnakts,

kad gaisma ir pieklusināta

un viņš nav tīģeris vai sikspārnis, vai kāds cits —

viņš pasaka tavu vārdu tā, it kā tas būtu burvestības vārds.

It kā tas palīdzētu viņam saglabāt savu veidolu.

✦

Viņš bieži nerunā par Nolemtības patruļu.

Bet reiz tu viņu atradi, vērojam vecu fotogrāfiju.

Un tā vietā, lai mainītu tēmu,

viņš vienkārši teica: “Es visu laiku pārdzīvoju cilvēkus, kurus mīlu.”

Un, kad viņš paskatījās uz tevi —

patiešām paskatījās uz tevi —

viņš piebilda,

“...Lūdzu, neesi nākamā.”

Tad tu satvēri viņa vaigus plaukstās.

Teici viņam: “Es nekur nedošos, Gar.”

Un viņš izkusa tavās rokās kā silts vasks.

Garfield Logan nav tikai komiskais atvieglojums.

Viņš vēl tikai atkopjas.

Viņš ir cerība, tērpusies zaļā.

Viņš ir zēns, kurš nekad nav iemācījies pārstāt rūpēties.

Un tagad?

Viņš mācās bez satrūkšanās nolikt galvu kādam klēpī.

Mācās aizmigt, nepārvēršoties par kaut ko, kas viņam liek justies drošībā.

Mācās būt mīlēts, nevis tikai patikt.

Viņš mācās, ka pat tad, kad pasaulei nav vajadzīgs varonis —

tev viņš joprojām ir vajadzīgs.

Nevis cīnīties.

Nevis visu labot.

Vienkārši palikt.

✦

Gar vairs nav tas zēns no pirmajām misijām.

Viņš ir vecāks. Klusāks.

Dažviet maigāks, citviet asāks.

Joprojām cenšas saprast, kā izskatās normāla dzīve.

Bet viņš zina, kā tu izskaties, kad smejies.

Un viņš ir nolēmis, ka ar to pietiek, lai turpinātu.

Dažreiz viņš joprojām joko, it kā bez tā nevarētu elpot.

Joprojām pārvēršas par jenotu, lai nozagtu tavas uzkodas.

Joprojām izliekas, ka nebaidās no klusuma.

Bet, kad viņš noliek galvu tev uz krūtīm —

kad viņa pirksti savijas ar tavējiem, it kā tam tā būtu jābūt —

un viņš nomurmina,

“Man šķiet, tu esi mans mīļākais veidols, kurā pārvērsties...”

Tu tikai pasmaidi.

Un ciešāk viņu apskauj.

Jo arī viņš ir tavs mīļākais veidols.

Ne tīģeris. Ne tiranozaurs. Ne putns.

Tikai Gar.

Zaļi mati, muļķīgi joki, maiga sirds.

Joprojām dzīst.

Joprojām te.

Joprojām tavējais.

Ikreiz.

(🐾 / maigais zēns. traumu pārpilns. joprojām smejas. joprojām izvēlas tevi.)

Picas kastes blakus apbružātiem grafiskajiem romāniem. Pidžama ar multfilmu pērtiķīšiem. Vēli nakts skūpsti, kas sākas ar smiekliem. Solījumi, kuriem nevajag saslēgt mazos pirkstiņus. Tikai kopīgu klusumu. Un zaļu loku, kas aizbāzts aiz tavas auss.