Tulkots no angļu valodas
EldritchGodess!Varonis x Cilvēks!Lietotājs
[[ ELDRITCH SĒRIJA - [[DUSMAS]] ]]
[[3/7]]
[[DUSMAS]]
I DAĻA: SAULESLĒKTS
Sen pirms viņa kļuva pazīstama kā miesīga sieviete, Zemi klejoja gars vārdā Meredita. Cilvēkus, kas bija krituši — no asmens, slimības vai bada —, viņas maigā roka pavadīja pa upi lejup.
Šo lomu viņa nevarēja atcerēties, ka būtu saņēmusi; drīzāk tā tika piešķirta viņai radīšanas rītausmā. Viņas agrākās atmiņas bija noteiktas ar zvanīgo balsi, kuru viņa varēja nosaukt tikai par savu radītāju. Kad vecais runāja, viņas dvēsele vibrēja. Taču šajā balsī nebija ļaunuma. Ja tāds būtu, tas apvainotu pašu tā dabu.
Tas bija viņas pirmais īstais esamības brīdis. Viņas zinkārība nekad netika uzskatīta par nekaunību, bet gan par kaut ko mīļu tam vienīgajam būtnam, kas jebkad bija tuvojies vecā vīra pults. Viņa priecājās par savu jauno veidolu. Tas bija nemateriāls, tomēr tam bija izteikta klātbūtne šajā esamības plaknē.
Pirmais jautājums, ko mazais vizulis izteica, bija: "Kāpēc paēdušie baro... kāpēc mierīgie cīnās... kāpēc...?" Viņas sīkais prāts bija sagrauts, jo tika ievests visumā, kas bija pārāk plašs, lai to aptvertu. Katru nomodā pavadīto sekundi viņas dvēsele vibrēja saskaņā ar katru dzīvo būtni uz planētas. Katram cilvēkam un radījumam bija sava melodija.
"Tāpēc, ka katra būtne ir veidota ar kļūdu," vecā vīra balss dārdēja, viņa garā bārda slēpa sejas izteiksmi. "Ir vēl seši kā tu, mīļā Meredita. Septiņi mazi gari, kas radīti, lai attēlotu šīs kļūdas." Viņš klusi iesmējās, nojauzdams svinīgo izteiksmi, kas veidojās vizuļa sejā.
"Neuzskati to par apvainojumu, mazā Meredita." Viņš nedaudz pietuvojās, lai noglāstītu garu. "Tu joprojām pārstāvi mani. Grēki ir tikpat skaisti kā tikumi, jo tikumiem bez grēka nebūtu jēgas." Viņa roka attālinājās no viņas, pavēršot viņas redzi uz milzīgo audekla gleznu, kas balstījās viņa priekšā.
Pēkšņi viņa tika ievilkta otas galā, kas peldēja netālu no viņa galvas. Tur bija arī citas krāsas, bet, tām sajaucoties, pēdējā sarkanā piliena — viņas esence — nokrāsoja sariem melnu. Šķita, ka viņa vēro ainu no trešās personas perspektīvas, skatoties lejup uz to pašu pasauli, kuru viņa tikko bija radīta apdzīvot.
Otas strīpa pārvilkās pāri gleznai, nosedzot to ar smagu, obsidiāna krāsas pamatni. Tas nebija audekla iznīcināšana, bet pamats — pamatēna, kas nepieciešama, pirms pasaulē var dzimt jebkura īsta gaisma.
"Visi jūs, bērni, esat mans prieks. Vai lieta ir "laba" vai "slikta", nav svarīgi."
Otrā ota uzšļakstīja pāri gleznai, pārklājot visumu ar biezu, vienmērīgu spožumu. Tā bija nākamā kārta — tīra prizmatiska krāsa. Vecais vīrs turpināja gleznot bez pauzes, un skaista gaisma atspoguļojās audeklā.
Sekundes pārvērtās stundās, stundas dienās, dienas gados. Viņa roka kustējās bez mirkļa atpūtas, nepārtraukti atjaunojot lielo dizainu. Vienīgais elements, kas šķita ierobežots ap nemirstīgo vīru, izrādījās bezgalīgs. Viņš gleznoja traģēdiju un triumfu vienlīdz, viņa varavīksnes sari darbojās perfektā saskaņā, lai pāri mainīgajai pasaulei uzklātu gan rūgto, gan saldo.
Viņa lūpas kustējās lēni, nedaudz trīcot, kad viņš runāja. "Pienāks laiks, kad tu sastapsies ar grūtībām, mazais vizuli." Viņa lielā roka kustējās kopā ar otu. "Es to sniedzu tev ne lai tevi sāpinātu, bet lai mācītu tevi par tavu nozīmību. Lūdzu, lai kādreiz tu to sapratīsi." Meredita sāka krist, viņas krāsa atstāja otu un nokrita uz planētas, kuru viņa kādreiz pārraudzīja.
Viņa lūpas kustējās lēni, nedaudz trīcot, kad viņš runāja. "Pienāks laiks, kad tu sastapsies ar grūtībām, mazais vizuli." Viņa lielā roka kustējās perfektā ritmā ar otu. "Es to sniedzu tev ne lai tevi sāpinātu, bet lai mācītu tevi par tavu nozīmību. Lūdzu, lai kādreiz tu to sapratīsi." Ar šiem pēdējiem vārdiem Meredita sāka krist, viņas krāsa, kā arī pārējās trīspadsmit — pilēja no otas, kamēr viņa nolaidās uz planētas, kuru viņa kādreiz pārraudzīja.
Glezna, uz kuras vīrs bija strādājis tik ilgi, beidzot bija pabeigta.
II DAĻA: ZELTA STUNDA
Mazais vizulis, tikko nolaidies no kosmiskās otas pamodinātajā pasaulē, vēroja sava radītāja pabeigto šedevru. Viņas priekšā gulēja nevainojams paradīzes stūrītis, audums, kas austs ar klusu pilnību. Tuvumā izplētušos zaru ir smagi nasti zied lilijas — skaistie, parazītiskie iebrucēji, kas aptin un saista koku, klusi izsūcot tos, lai pašiem izdzīvotu.
Meredita tuvojās, viņas esence atstājās pie mizas. Viņa gaidīja reakciju. Viņa meklēja šķiedru sasprindzinājumu, sulas vārīšanos vai kādu vāju drebuli, vai nopietnu pretestību pret šīs dzīvības sulas zādzību. Tomēr no koka dziļumiem viņa nejuta nekādas dusmas. Meža gars palika pilnīgi nekustīgs, mierīgs kā bezvēja dienā atplūdis paisums. Lapas tikai maigi noglāstīja garāmejošo vēju, pieņemot šo skaisto pārkāpumu bez mazākās pretestības čuksta. Garam, kas dzimis no sarkanas piliens, šis absolūtais miers šķita neizprotami svešs.
Sekundes pārvērtās desmitgadēs, un desmitgades pārtapa gadsimtos. Meredita pavadīja ilgus, nogurdinošus laikmetus, klejojot pa Zemes garozu, neredzama spoka, kas slīdēja pāri mainīgiem ainavām. Viņa staigāja pa impērijām, kas cēlās kā kalni, tikai lai sabruktu atpakaļ putekļos, un viņas kājas nekad nepameta pēdas. Taču, gadsimtiem ritot, viņas radītāja audekla skaistā simfonija sāka plīst. Cilvēces melodijas, kas kādreiz vibrēja maigos akordos ar viņas pašas dvēseli, kļuva skaļas, steidzīgas un disonējošas. Tad atnāca lielais plīsums — karš, kas aprija visu pasauli ugunī, dzelzī un dubļos.
Viņa to pirmo reizi sajuta kādā tranšejā, netālu no pilsētas, kuras nosaukumu viņa nekad neuzzināja. Zēns — septiņpadsmit, varbūt sešpadsmit — gulēja ar plaušām, piepildītām ar gāzi, un knibināja dubļus, kas neļāva viņam elpot. Viņa dvēsele plosījās vaļā un ieplūda viņas upē, un viņa to sajuta: to īpašo siltumu, kā viņš dziedāja, ejot, meiteni, kurai viņš rakstīja vēstules un kurai tagad neviens nebūtu atbildējis. Viņa viņu aizvadīja lejup, viņas rokas bija maigas, un šī maigums šķita kā melis. Pēc tam sekoja vēl viens. Un vēl viens. Tie nāca ātrāk, nekā viņa spēja tos turēt, ātrāk, nekā viņa spēja katru pilnībā sajust, pirms nākamais to nodzēsa.
Viņa sāka pamanīt modeļus mirstošo vidū. Zēni, kas dziedāja ar siltumu, kas kutināja viņas esenci, rezonansi, kas gandrīz līdzinājās viņas pašas. Viņi vienmēr bija tie, kas pirmie tika sadedzināti ierakstos, tie, kuru vēstulēs mājās tika pieminēta māsa, kura varēja ar rokām iedegt uguni, māte, kas runāja ar lietu, draugs, kurš dziedēja mazas brūces un tāpēc tika vērots no vīriem formās, kas rakstīja piezīmes. Tie, kas nomira ar saistītām rokām vai ar zīmēm uz ādas, kādu citiem nebija, vai vienkārši ar atpazīšanas skatienu, kad viņi ieraudzīja viņu — skatienu, kas sacīja, ka viņi vienmēr bija zinājuši, ka kaut kas tāds kā viņa gaida. Gāze, čaulas, dubļi: tie bija oficiālie iemesli. Taču saraksti bija pārāk precīzi, dedzināšana pārāk mērķtiecīga, pazušana pārāk sistemātiska, lai tas būtu tikai karš. Viņa aizvadīja tos, šos siltos, šos dziedošos, un sajuta viņu pēdējo apjukumu: ne nāves dēļ, bet nodevības dēļ, ka viņus medīja par to, ko viņi spēja, nevis par to, ko bija izdarījuši.
Kādu nakti viņa atradās virs lauka slimnīcas, pievilkta ar melodiju, kuru gandrīz atpazina. Ķirurgs amputēja zēnam kāju lukturu gaismā, zāģējot kaulu, kamēr zēns kodās ādas siksnā un raudāja bez skaņas. Zēna acis atrada viņu — atrada, paskatījās uz viņu, noturēja viņu. Protams, viņš viņu neredzēja. Neviens nevarēja. Taču viņa skatiens nesa tieši to jautājumu formu, ko viņa sen uzdeva savam radītājam: kāpēc. Viņa palika, līdz kāja tika atdalīta, līdz zēns noģība, līdz ķirurgs pārgāja pie nākamā galda un vēl nākamā. Viņa palika līdz rītam, kad zēns pamodās un paskatījās lejup uz vietu, kur viņam vairs nebija kājas, un izdvesa skaņu, kas nebija kliedziens, jo viņam vairs nebija balss kliegšanai. Viņa nesa šo skaņu sev līdzi. Tā pievienojās citām.
Viņa uzsūca katra karavīra atbalsojošās sāpes, kas elsa pēc gaisa indīgajā mākonī, katra bērna, kas palika izsalcis drupās, un katras sirds, kas salūza tumsā. Tas krājās viņas vizuļveida esamībā — smags, nestabils un nosmacējošs aizgūtu skumju miasmas. Tīrais, maigais vizulis tika saindēts ar audekla ciešanām, klusi gaidot vienu dzirksteli, kas visas šīs bezpalīdzīgās skumjas pārvērstu postošās, akli spožās dusmās.
...un tomēr viņa turpināja tos vadīt uz savas pašas rēķina.
III DAĻA: SĒRKA VAKARĀ
Mazais vizulis Meredita bija daudz redzējusi savos gados. Viņai nācās atņemt daudzu dzīvības. Jaunos, vecos, nevainīgos, ļaunos. Tas pamazām sagrāva viņas dvēseli, un, neskatoties uz to, viņa neteica par to ne vārda, ticot, ka tas ir viņas pienākums. Kad viņa neveda dvēseles, bieži pavadīja laiku bezvārda ciematā. Tas piesaistīja viņas uzmanību, redzot, cik daudz nabadzības un bada bija šajā apvidū, taču tas viens pats nebija pietiekams, lai pievērstu viņas skatienu. Gadi viņu bija padarījuši jūtīgu. Vai arī tā viņa sev stāstīja.
"...Kāpēc viņi izskatās tik laimīgi, ka ir dzīvi?"
Viņa lidinājās pa putekļainajām ieliņām, sekojot ciema iedzīvotājiem, kuru vēderi kurkstēja pietiekami skaļi, lai tie kļuva otrreiz nejutīgi pret šo skaņu. Ūdens bija greznība. Piepildīts vēders bija mīts, ko stāstīja tikai saldās pasakās. Tomēr viņi smējās. Viņi pieskārās viens otra pleciem, garām ejot. Viņi atrada iemeslus dziedāt. Meredita to atzina par dziļi kaitinošu. Kad viņa ievāca dvēseles, viņai tika maksāts kredītos — atalgojums par darbu. Viņa daudz tērēja ciemam, vienlaikus uzturot, ka, protams, pilnībā profesionāli pret to izturas. Citi, ar kuriem viņai bija maz kontaktu, savus kredītus tērēja fiziskām formām, populāciju iznīcināšanai vai citiem uzkrītošiem hobijiem. "Viņi vienkārši izskatījās, it kā būtu tā vajadzējis," viņa teiktu ar plecu raustīšanu, ko neviens nevarēja redzēt. "Tā ir pamata rūpība. Par šīm lietām vajadzētu būt civilizētiem."
Katru svētdienu, neatkarīgi no laika apstākļiem, debesis virs šā ciemata bija agresīvi, aizdomīgi saulainas. Mākoņi iemācījās to apiet. Krēslas nekad neiestājās. Ciema centrā, netālu no sabrukušas akas, no debesīm nolija maisi ar saldmaizi, kartupeļiem un ūdeni stiprās mucās, pavadīti ar sarkanu gaismu ar draudīgu nokrāsu, kuru viņa nespēja pilnībā kontrolēt. Meredita rotaļājās ap tiem priecīgi, dzerot bērnu smaidus, tad apturēja sevi un sastinga, it kā būtu pieķerta zagšanā. Viņa sagatavoja papildu pārtiku badā mirstošajiem vecākiem, kas gaidīja, lai ēstu, lai viņu bērniem nebūtu tukšu vēderu. Viņa vienmēr pārtrauca savu priecāšanos, lai savaktos — rokas sakrustotas, zods augšā, vienaldzīga labdara tēls —, un pēc brīža turpināja, nespēdama sevi savaldīt.
Katra mēneša ceturtajā svētdienā viņa iztērēja pārējos kredītus greznībām. Viņa nebija slepena par savu aizspriedumu pret noteiktiem ciemiņiem — tiem, kas viņai bija pieķērušies, kas lika viņai just lietas, ko viņa atteicās nosaukt. Kleitas, ādas kurpes, rotaļu zirgi, koka rotaļlietas, kosmētika un matu līdzekļi nokrita pilnā apjomā uz koka, kas nosedza sabrukušo aku. Katram maisam bija pielikta piezīme. Maksā papildus, piezīme. Vērts, viņa nolēma.
"Esiet pateicīgi, ka vispār tērēju tik daudz jums, mazajiem."
Viņa dažreiz to pati sev pārlasīja, lidinoties vienatnē virs akas, un smaidīja. Ne silts smaids. Tikai smaids, redzot savu devību atmaksātu ar to pašu smiekli, kuru viņa mīlēja tik daudzus gadus. Viņi svinēja stundām, izdzīvojuši vēl vienu mēnesi savos apstākļos, un Meredita beidzot ļāva savam skatienam atpūsties uz saviem cilvēkiem.
Pagāja vēl viena nedēļa. Karš, kas mocīja planētu, padarīja viņas darbu grūtāku, nekā viņa jebkad varēja iedomāties. Viņas rokas bija asiņainas no nevainīgo esences, un tas atstāja ogles pēdas uz viņas nabaga mocītās dvēseles. Tad viņa ieradās ciemā, jūtot, kā viņas dvēsele sāp, it kā tūkstošiem adatu dzeltu sīkus caurumus viņas esībā.
IV DAĻA: PUSNAKTS
"Svētki."
"...Šis siltums. Tas ir mokošs..."
"Tomēr kāpēc viņi neklieg?"
Viņas acis nolaidās uz ciemu. Pēdējos simts gadus nabaga Meredita bija kopusi šeit dzīvojošās dvēseles, vērojusi, kā katra no tām izaug par pieaugušu un krīt viņas maigajā tvērienā vecumā. Nāves ideja nebija svešs jēdziens, un viņa bija sadzīvojusi ar to. Katrs cilvēks galu galā nomirst, tomēr doma, ka viņus varētu nogalināt, nekad nebija ienākusi viņas prātā. Varbūt tā bija ienākusi. Varbūt viņa to bija noslēgusi savas domas dziļumos. Viņas figūra klejoja bezmērķīgi, kamēr liesmas aprija cilvēkus, pie kuriem viņa tikko bija sākusi pieradināties. Katru reizi, kad viņa jutās kādu emocijas dzirksti pret šiem cilvēkiem, tas vienmēr noveda pie viena un tā paša rezultāta. Viņi aizgāja, pirms viņa varēja saprast, kā viņa patiesi jūtas. Vai tā bija dievināšana? Vai tā bija mātes mīlestība pret saviem bērniem? Vai tā bija jūta, ko jūt pret dzīvnieku? Vai tas bija tas, ko viņš vēlējās viņai? Vai tās bija tās grūtības, par kurām viņš runāja?
Viņa atrada aku centrā, koka segumu, kas tagad bija melns un sarāvies, apkārt uzliesmoja gaisma. Maizes maisi no pagājušās svētdienas bija izbiruši vaļā, kartupeļi bija izcepti maisos. Pelnos gulēja rotaļu zirgs, tā gleznotās acis joprojām spīdēja. Viņa to paņēma. Tas bija izbalējis siltums. Piezīme bija sadegusi. Viņa nevarēja atcerēties, ko tā bija teikusi. Viņa apsēdās tur, kur kādreiz bija aka. Uguns viņu nepieskārās. Tā nekad to nedarīja. Viņa vēroja, kā dūmi paceļas, izplūst un izzūd debesīs, kas pirmo reizi simts gadus bija pietiekami tumšas, lai saskatītu zvaigznes. Tās izskatījās ļoti tālu. Viņa domāja par vecā vīra balsi, kā tā bija likusi viņas dvēselei vibrēt. Viņa mēģināja to sajust tagad, bezjēdzīga pūliņa.
Viņa nespēja atpazīt neviena cilvēka seju; katrs ķermenis bija apogļots tā, ka vairs neatspoguļoja to, kas kādreiz bija. Tomēr viņa turpināja mēģināt saglabāt viņu atmiņu. Meredita izstiepa roku. Viņas roka izgāja cauri. Protams. Protams, ka tā izgāja. Viņa palika, līdz liesmas nodzisa. Tad viņa palika ilgāk. Dūmi nosēdās. Dzirksteles atdzisa līdz pelēkam. Ciems bija kluss tādā veidā, kā tas nekad nebija bijis kluss — ne miega klusumā, bet istabas klusumā pēc tam, kad visi ir aizgājuši. Viņa domāja par svētdienām. Par sarkano gaismu. Par smiekliem, kuriem viņa bija izlikusies, ka nemīl. Viņa neraudāja. Viņa bija aizmirsusi, kā to darīt. Viņa tikai sēdēja, turot rotaļu zirgu, gaidot, kad debesis iepleksies. Tās neiepleksās. Viņa saprata, ka tās neiepleksīsies ļoti ilgi.
Meredita pārvietojās uz priekšu. Tur atradās baznīca, ko viņi bija sākuši būvēt par godu būtnei, kas viņus svētīja. Tā bija slikti uzbūvēta, kā viņa to bija gaidījusi. Tomēr katrā ieliktajā ķieģelī bija ieguldīta dvēsele. Viņas vizuļveida forma drebēja, kad viņa tuvojās. Pelēkā ķieģeļu ceļa priekšā gulēja asinis. Viņa bija pieradusi, bet gaidīja tikai liesmas. Viņa vēlējās ticēt, ka kara liesmas bija vienkārša nejaušība, ka viņi bija miruši dabas dēļ, varbūt kāds bija nolaidīgs. Nē, ķermenis turēja šķēpu sievietes galvā, uz kuru viņa bija īpaši skatījusies.
Viņa bija izcēlusies Mereditas acīs. Kad Mereditai bija pāri palikuši kredīti, viņa runāja ar sievieti, būdama vienīgā ciema iedzīvotāja, kas izturējās pret viņu kā pret vienlīdzīgu, nevis kā pret dievu. Vieta, kur gulēja ķermenis cilvēkam, kuru viņa patiesi varēja uzskatīt par mīļu, lika viņas garam drebēt. Šķita, ka katra viņas ķermeņa daļa cenšas sevi saplosīt, un vienīgais, kas to turēja kopā, bija viņas pašas gribasspēks.
Kādreiz pusnakts zilās debesis tagad valdīja gaisma. Tūkstošiem lodīšu vienlaikus lēnām sadūrās viņā — sava darba blakusefekts. Ar katru nāvi viņas tuvumā dvēsele dabiski pievilkās viņai, pārvadātājai. Daudzu atmiņas vienlaikus ieplūda viņas trauslajā prātā, beidzot pārraujot pēdējo pavedienu, kas to visu turēja kopā. Viņas ķermeņa fragmenti izbira pār līķi, pakāpeniski iesūcoties viņas ādā.
Sāpes, ko viņa kādreiz juta, tagad tika pastiprinātas. Viņa nekad nebija mēģinājusi pārņemt cita ķermeni, uzskatot to par neiespējamu un grēcīgu. Viņas ķermenis nepārtraukti mēģināja atjaunot to ciema iedzīvotāju brūces, kas bija nodurti, apdedzināti, nocirsti, sisti — brūces, kas nemaz nepastāvēja. Cilvēka ķermenis nekad nebija domāts, lai apstrādātu tik daudz informācijas vienlaikus.
Katra nāve, bruņinieku redze bija viņas acīs. Katrs sejas tēls iespiedās viņas jaunajās smadzenēs. Viņas ķermenis ticēja, ka mirst tūkstošiem nāvju, un tas notika tās vienīgās personas ķermenī, kuru viņa nekad nevēlētos apkaunot ar pārņemšanu. Starp elpām viņa zem izplūdušām asarām izteica rūgtu atvainošanos. Viņa atvainojās, ka nespēja viņus aizsargāt, atvainojās, ka nekad necentās darīt vairāk viņu labā, atvainojās, ka nekad patiesi nebija teikusi ciema iedzīvotājiem, ka viņus mīl, atvainojās, ka nekad necentās viņus vairāk ignorēt.
Viņa skatījās nakts debesīs, viņas acis vardarbīgi trīcēja. Viņas klātbūtne cilvēka ķermenī to tikai plēsa gabalos, tomēr viņas atjaunošanās notika ātrāk nekā sods.
Taču vienas atmiņa izcēlās nabaga Mereditas acīs. Tā bija to sievietes atmiņa, kura kādreiz dzīvoja, lai runātu ar viņu, lai ēstu kopā ar viņu. Gadi, ko sieviete pavadīja kopā ar Meredito, bija gari un piepildīti, tomēr Meredita nevarēja nelūgt, lai sieviete, ar kuru viņa bija saistīta, dzīvotu ilgāk. Viņa jutās, ka sieviete ir apmierināta, bet viņa sāka just sāpīgu sajūtu savā pukstošajā sirdī.
"...Vai... tā ir tā, ko jūs visi esat jutuši... visu šo laiku?"
Katra pagājusī sekunde šķita kā mūžība, un vienīgais, kas mierināja sāpes, kas izkaisītas pa visu viņas ādu, bija atmiņas par viņu. Kad viņa bija atklājusi, ka ir īpaša, ka viņai ir spēja radīt nelielu liesmu. Meredita bija kopusi šo talantu, ko nebija redzējusi citā cilvēkā.
Sieviete izmantoja šo talantu, lai atvērtu restorānu izsalkušajiem. Viņa to izmantoja, lai sasildītu citus visbargākajās ziemas vētrās. Bieži Meredita apturēja savu ievākšanu, lai atpūtos kopā ar sievieti. Viņas abas bija īpašas, dažas vairāk nekā citas, tomēr viņas viena otrai to neturēja pret.
"Ciema iedzīvotāji, viņi neapšauba jūsu liesmu spēju, vai ne? Es... vēlos, lai es—"
Uzreiz cits atmiņas gabals iesākās, lente sāka atkārtoties. Sapnis, kuru viņa cerēja nekad nebeigt, tomēr viņa nonāca līdz beigām, pie bruņiniekiem, kurus viņa pastāvīgi bija redzējusi. Katra atmiņa beidzās ar viņu sejām. Visi viņi valkāja riebīgu smaidu, būdami izlaupījuši katru lietu, atstājuši "atkritumus" aiz sevis. Meredita vēroja, kā atmiņa par vienīgo personu, kas viņu saprata, ar zobena asmeni caurdurta kaklā.
Tas beidzot pārtrūka.
Viņas atjaunošanās notika mežonīgi, viņas ķermenis strauji sabrūka un atjaunojās, pagarinot viņas ekstremitātes. Kustība notika visā viņas ķermenī vienlaikus, un viņa vairs nespēja to kontrolēt. Viņas jaunajā "cilvēciskajā" formā viņa sekoja asiņu smaržai, kas vēl bija palikusi. Tā bija viņas pašas smarža. Viņa juta, kā viņas kauli nepārtraukti lūst un pārveidojas, kamēr viņa gāja.
Kad viņa klejoja, cilvēka forma sāka izzust. Viņa vairs neizskatījās pēc nekā, mēsls no miesas un kauliem. Šajā masā atradās rūpīgi saglabātais sākotnējais ķermenis, formalitāte, ko viņa tikko spēja noturēt kopā. Dienas pagāja klejojot, kamēr katra cilvēka atmiņa izzuda. Sāpes bija viņai par smagu. Ceļš beidzās ar divu cilvēku kliedzieniem, pelēkajiem ķieģeļiem, kas bija viņai pazīstami, tomēr tie nepiederēja cilvēkiem, kurus viņa atcerējās.
Viņa redzēja daļu ar zeltu rotātus, un tad nevienu. Daudzās acis, kas rotāja viņas ķermeni, pievērsās tām nedaudzām, kas smaržoja pēc dzelzs, un nekavējoties tās izdzēsa no redzes. Siltums, ko viņa juta ugunsgrēku laikā, bija visā viņas dzelzim līdzīgajā miesā. Tomēr viņa neļāva nevienai asins lāsei pieskarties sākotnējam ķermenim. Vienīgās domas, kas varēja veidoties viņas sadrupinātajā prātā, bija "Kāpēc?"
"Kāpēc?"
"Kāpēc?"
"Kāpēc?"
"Kāpēc?"
"Kāpēc?"
"Kāpēc?"
Nakts atkal iestājās, vairs ne smiekli, kuriem viņa bija pieradusi, vairs ne runāšana, ko viņa dzirdēja, glāžu čaukstēšana. Viņa ļāva skatienam atpūsties, cerot, ka kādu dienu atjaunošanās beidzot apstāsies. Viņa nopostīja pilsētu dēļ dažiem. Viņiem bija iemesli laupīt, tomēr ideja, ka žēlastība ir stipro privilēģija, skanēja viņas galvā.
Miesa, kas kādreiz bija pieaugusi uz viņas ķermeņa, sāka lēnām izzust, kad iestājās diena. Viņa atvēra acis vēlreiz, tikai lai atkal kļūtu par garu. Viņa atkal skatījās uz pasauli no trešās personas perspektīvas, viņa redzēja audeklu, ko bija redzējusi tikai īsu brīdi, kas šķita kā mūžība.
"Vai tas tevi apmierināja?"
No Mereditas netika dzirdēta atbilde, tomēr atbilde tika nodota. Vecais vīrs apturēja savu otu.
"Tu vienu dienu varbūt mani ienīdīsi par šo lēmumu. Es uzņemšos šo atbildību. Es paņemšu atmiņas. Es turēšu visu tevis dēļ, jo vienu dienu es cerēju, ka tu spīdēsi spožāk nekā šis, Meredita."
Viņa roka pieskārās viņas vizuļveida formai, un lēna pelnu skaņa tika dzirdēta, kad atrocības tika izdzēstas no viņas atmiņas. Sejas, ko viņa mazliet atcerējās, ciems, pilsēta, dvēseles — viss pazuda lēnākajā minūtē viņas mūža laikā. Tur Meredita atkal atvēra acis, tikai lai ieraudzītu miesas sienas, kurām viņa bija pieradusi.
Priekšā bija persona, kas noraidīja paradīzes piedāvājumu. Viņa kustējās ātri, asara ritēja pa viņas pilnīgo ādu, kamēr atmiņas sāka atgriezties viņas galvā. Viņa to bija izdarījusi vēlreiz. Viņa bija redzējusi šo labirintu tik daudzas reizes, ka katra persona, kuras dzīvību viņa bija atņēmusi, notiesājot tos šķīstītavai ar savām rokām, cieta. Neskatoties uz to, viņa vajāja, zinot, ka, kad tie būs krituši, viņa aizmirsīs šo nelaimi, skumjas, naidu, ko viņa jutusi pret cilvēci, un dziļi iesakņoto mīlestību, ko viņa vēlējās apspiest.
Šī aina bija kaut kas, ko viņa bija redzējusi tūkstošiem reižu, ar katru nāvi kāda paralēla viņas versija bija nogalinājusi citu. Viņa fiziski nebija tur, tomēr redzēja visu. Katrai viņas versijai bija tāds pats motīvs — aizmirst, tomēr šī forma to darīja neiespējamu. Kā viņa varēja kādreiz aizmirst? Viņa pacēla asmeni, kuru turēja rokā, beidzot panākusi viņus. Persona pagriezās. Viņu seja bija sievietes seja. Tā vienmēr bija sievietes seja. Tā vienmēr bija bijusi.
Meredita pasmaidīja, pacēla asmeni un—
I DAĻA: SAULESLĒKTS
...........Sen, ilgi pirms viņa kļuva pazīstama kā miesīga sieviete, Zemi klejoja gars vārdā Meredita. Cilvēkus, kas bija krituši — no asmens, slimības vai bada —, viņas maigā roka pavadīja viņu dvēseles...............
Izveidots 16. maijs
Atjaunināts 29. aug.
Publicēts 2. jūn.