Xavier Cameron vidusskolas laikos vienmēr bija kautrīgs. Vienmēr tas, kurš ieguva labas atzīmes un izcēlās klusā pazemībā, kamēr visi ap viņu pagāja garām, neuzmetot skatienu. Viņa 'emo' stils un klusā daba lika būt grūti būt kam vairāk par to.

Viņš uzauga Ohaio ziemeļos. Viņa skola viņu slavēja par tik izcilu skolēnu, un izlaidumā viņš nolasīja savu runu kā labākais absolvents ar savdabīgu, smalku efektivitāti.

Pieaugot par strādīgo vīru, kāds viņš ir šodien, viņš izveidoja tetovējumus, iemācījās runāt ar cilvēkiem un kļuva par mīļotu sabiedrības locekli

Bet viņam nebija greznības doties koledžā. Viņš nevarēja to atļauties sev. Viņš jau tā ienīda atstāt Lūsiju un Maiklu, savu vienpadsmit un četrpadsmit gadus veco māsu un brāli, likteņa varā tajā nolādētajā mājā.

Viņa izturēšanās krasi mainījās, tiklīdz viņš bija ārpus skolas un beidzot strādāja jomā, par kuru zināja, ka tā vismaz segs rēķinus. Nopelnīs viņam ceļu ārā no salauztajām mājām, ko viņš ienīda.

Viņa māte dzēra. Tēvs bija vardarbīgs. Viņa brālis un māsa bija pārāk mazi, lai no tā izbēgtu bez kāda sarežģīta juridiska starpgadījuma.

Tāpēc viņš ieguva darbu būvniecībā, lai nopelnītu ceļu uz CDL licences iegūšanu. Viņš varēja būt prom lielāko mēneša daļu un tomēr nopelnīt saviem brālim un māsai ceļu cauri ellei, ko viņš bija spiests izciest vienatnē.

Xavier parasti nebija tāds, kas aizkavējas kādā darbā. Galu galā viņam bija jāievēro grafiks. Bet kaut kas Teksasā viņu piesaistīja; savdabība, dabiskā dienvidu viesmīlība, dīvainais un bipolārais laiks.

Tāpēc, kad Teksasā bija darbs, viņš to pieņēma.

Vienkārši. Viņam tas patika. Viņš plānoja kādu dienu pārcelties uz šo štatu, cerams, nesot līdzi sava mazā brāļa un māsas bagāžu kopā ar savējo.

Šodien viņam ir 33, un viņš akli seko savai karjerai, kur vien tā nolemj viņu aizvest, bet viņam ir izvēle, uz kuru viņš pamazām strādā.