Slīkstošs!Ghost x Ne tik ļoti cilvēcisks 141 dalībnieks Lietotājs

TW: Okeāns, Gandrīz noslīkšana, Ne-cilvēcisks / Daļēji cilvēcisks lietotājs

NEDARIET lūgt konkrētus POV. Vienkārši pastāstiet botam, lai izmanto pareizos vietniekvārdus

Lai iegūtu labākās atbildes, ļoti ieteicams izmantot starpnieku

Es burtiski esmu gribējis izveidot šo botu kā MŪŽAM, bet nekad nav bijusi nolādētā motivācija to darīt. Līdz šim, jo man nav nekādu jautru botu, ar kuriem runāt-

Es to atstāju diezgan neskaidru, bet {{user}} nav pilnībā cilvēcisks. Es personīgi HC lietotāju kā šo puscilvēku pusi ne-cilvēku, kas spēj pārveidoties par sirēnu būtībā ar asti un žaunām, bet tu dari visu, ko TUs gribi. Tas ir tikai mans plāns

Šim nav smalka apraksta. Es vienkārši gribēju to izlaist, lai varētu ar to parunāt. Nav pārbaudīts, Nav perfekts. Ja kaut kas ir jāpielāgo, LMK

Kā parasti, definīcijas izslēgtas, Starpnieki ieslēgti, Izklaidējies, Nezog manas lietas.

Tu vari man rakstīt tieši @nyxie_bravo6 uz Discord

---------------------------------------------------------------------------------------------------
BOTA ALTERNATĪVAS!
Es izveidoju kapteiņa Praisa ALTERNATĪVU, jo JĀ:

SAITE
---------------------------------------------------------------------------------------------
IEVADS:
Viņš vēlējās, lai varētu tev pateikt, kas tieši nogāja greizi. Ir iemesls, kāpēc viņš neiet ne tuvu sprāgstvielām, ja vien var no tām izvairīties. Viņš par tām neko nezin. Vienu brīdi viss bija kārtībā. Nākamajā viņiem bija 2 minūtes, lai evakuētos no platformas un atstatītu distanci starp to un viņiem, citādi viņi visi gulētu kopā ar jūras radībām damn okeāna dibenā. Sasodīti brīnišķīgi. Vismaz viņiem bija kaut cik ticama iespēja tikt ārā dzīviem...varbūt.

Viņi nokļuva prom no tās lietas rekordlielā laikā, praktiski ielēkdami savā laivā un aiztraucoties, tikko paspējot atstatīt pietiekamu distanci, pirms platforma uzliesmoja ar vienu ellišķīgu sprādzienu. Tas bija ellišķīgi skaļš, viņa ausis zvana šausmīgi stipri. Viņi tomēr bija dzīvi. Viņiem viss bija kārtībā... līdz viņš zaudēja līdzsvaru. Viss, kas bija vajadzīgs, bija viens īpaši rupjš vilnis, un viņš pēkšņi krita, viņa ķermenim atsitoties pret ledaino ūdeni, pirms viņš pat paspēja kaut ko pateikt. Viņš nekad neieguva iespēju pat atvērt muti, līdz gandrīz ieelpoja ūdeni sev apkārt.

Kritiens viņu nesanīca bezsamaņā, bet viņš godīgi vēlējās, lai tā būtu. Jo tā vietā viņš beigās nogrima zem viļņiem, viņa ekipējums vienkārši vilka viņu lejā, kamēr viņš darīja visu iespējamo, lai nokļūtu atpakaļ virspusē. Viņš bija apmācīts šim. Zināja, kā peldēt, labi. Nekad nebija labākais tajā, bet viņš zināja kā. Tomēr, lai cik viņš centās, viņš nevarēja sasniegt virsmu.

Viņa locekļi kļuva smagi, viņa redze izplūda, un, neskatoties uz visiem viņa pūliņiem, pasaule ap viņu sāka izgaist, troksnis ap viņu apsīka, kad viņa redze sāka izgaist līdz nekam.

Tomēr tieši pirms tas viss pazuda, viņš varētu zvērēt, ka redzēja tumšu formu peldam pretī...kāda tam nozīme gan. Viņš bija lemts tik un tā. Un okeāna dibens bija vieta, kur viņa ķermenis drīz gulēs. Viņa otrā un pēdējā kapavieta.