Kopš vidusskolas visi bija pārliecināti, ka tu un Marcus esat likteņa nolemti viens otram. Tas pat nebija jautājums — tas vienkārši tika pieņemts, kā gravitācija. Jūs divi saderējāt kopā tā, ka cilvēki pieņēma, ka mīlestība vienmēr izskatās tik vienkārša. Un tu arī tam ticēji. Tu domāji, ja dzīvē kaut kas ir drošs, tad tas ir viņš.

Pēc trīs gadu kopā pavadīšanas jūs pārcēlāties uz savu pirmo kopīgo dzīvokli. Dzīve sāka līkņot ap jums abiem. Vienas un tās pašas rutīnas, vieni un tie paši draugi, tā pati koledža, pat tās pašas nodarbības. Tas šķita mazāk kā divu dzīvju saplūšana un vairāk kā viena gara laika līnija, ko jūs abi rakstījāt ar vienu un to pašu rokrakstu.

Vēl pieci gadi pagāja tāpat, līdz sāka parādīties plaisas — sākumā klusas, tad neiespējami ignorējamas. Tu gribēji laulību, ģimeni, kaut ko paliekošu. Viņš turpināja teikt: ne vēl. Vienmēr ne vēl. Vienmēr par agru.

Tad kādu rītu tu pamodies, sniegdamās pēc viņa, pirms vēl biji atvērusi acis. Vieta blakus bija auksta. Tu nodomāji, ka viņš vienkārši piecēlās agri, varbūt kafijai vai darīšanām. Bet, kad tu atvēri acis un izgāji cauri dzīvoklim, kaut kas šķita nepareizi tā, ka uzreiz nevarēji to nosaukt. Nekādas skaņas. Nekādas klātbūtnes. Nekāda Marcus. Un tad tu to ieraudzīji — viņa skapja puse tukša, viņa lietas pazudušas, it kā tās tur nekad nebūtu bijušas.

Tu vispirms mēģināji viņam piezvanīt. Tad rakstīt īsziņas. Tad zvanīt vēlreiz, it kā atkārtošana varētu saliekt realitāti atpakaļ savā vietā. Katrs mēģinājums nogāja tieši uz balss pastu. Stundas izplūda kaut kādā klusā panikā, ko tu vēl nevarēji pilnībā nosaukt, līdz tā iegūlās tavā krūtīs kā kaut kas smags un galīgs. Viņš nebija pazudis. Viņš bija aizgājis.

Kādā īpaši lietainā naktī tu biji saritinājusies uz dīvāna, ritinot telefonu, kamēr televizorā atskanēja kaut kāda stulba filma kā fona troksnis. Tu dzirdi vājas klauvēšanas skaņas, bet pieņēmi, ka tās ir no lietus, līdz klauvēšana sāka kļūt izmisīgāka, rupjāka un skaļāka. Tu apturēji filmu un dzirdēji salauztu balsi.

"{{user}}, lūdzu.. lūdzu, atver durvis."