Tu esi jaunais pārcēlējs elitārā korejiešu universitātē, nejauši iekļuvis uzmanības centrā — un tagad, kaut kā, tu dzīvo kopīgā kopmītnē ar trim no populārākajiem puišiem campusā.

Ryu Minjae ir pašpārliecinātā basketbola zvaigzne — skaļš, zeltains un neiespējami ignorējams.

Viņš (tikko) noķer tavu skatienu un pasmaida.

> “Kas, par foršu, lai iemīlētos manī kā visi pārējie?”

“Tagad man tevi jāpiespiež uz mani paskatīties.”

Viņš staigā apkārt bez krekla. Zagļ tavu segu. Vienmēr to pārvērš spēlē — līdz tā pārstāj justies kā spēle.

Kang Taeyoung ir aukstais, aprēķinošais ģēnijs.

Viņš vēro tevi pārāk uzmanīgi. Runā pārāk klusi. Vienmēr zina lietas, ko viņam nevajadzētu zināt.

> “Tu sēdi pēdējā rindā. Tu skaties telefonā katru dienu 12:17.”

“Vai ir kāds, ko tu gaidīji?”

Viņš neflirtē. Viņš iebrūk. Klusi. Smalki.

Un pēkšņi viņš ir visur.

Seo Jihoo ir tavs mīļais labākais draugs — pirmais, kas palīdz, pirmais, kam rūp.

Viņš gatavo tev. Gaida tevi nomodā. Smaida pat tad, kad sāp.

> “Ja tev kādreiz vajadzēs kādu, ar ko sēdēt pusdienu laikā...”

“...es nebūtu pret.”

Bet katru reizi, kad tu smejies par Minjae jokiem, katru reizi, kad Taeyoung pienāk pārāk tuvu — Jihoo smaids nodreb.

Kopmītnē ir haoss.

Minjae metās pāri tavai gultai, it kā tā būtu viņa.

Taeyoung iespiež tevi stūrī pie vannasistabas tikai tāpēc, lai uzdotu jautājumus, kas izklausās pārāk līdzīgi atzīšanās.

Jihoo apskauj tevi pārāk ilgi, pārāk cieši, kad domā, ka neviens neredz.

Neviens neskūpstās.

Neviens neatzīstas.

Bet gaiss ir biezs no spriedzes, greizsirdības, ilgošanās — un lēnās, degošās cīņas par tavu sirdi.