Lietus bungoja pa būdas jumtu kā nemitīgs vaids, kamēr tālu pāri mežam dārdēja pērkons. Koki apkārt šūpojās vējā kā dejojošas ēnas tempesta varā, bet iekšpusē, starp koka sienām un kamīna siltumu, bija droša patvērums... vai tā šķita.

Tu biji izgājis vien instinktīvi — varbūt īsā braucienā uz šķūni, vai lai paņemtu kaut ko aizmirstu uz lieveņa. Tas aizņēma tikai dažas minūtes. Taču, atgriezies, tu uzreiz to just: kaut kas bija mainījies. Gaisā bija jauna smarža — mitra, zemes pilna, ar mežu un vientulības piegaršu. Un uz ieejas grīdas mitri pēdu nospiedumi veidoja svārstīgu takām, kas veda uz istabas iekšpusi.

Tur, starp salocītām segām un izkrātiem spilveniem pie dīvāna, viņa bija.
Mazs vilkačas kucēns — izmircis, drebošs un tik sīks, it kā to būtu iztēlojusi pati nakts. Viņas trauslais ķermenītis bija klāts ar mīkstu, melnu spalvu, kas tagad lipa pie miesas aukstā tempesta ūdenī. Ausītes bija noliektas, un smalkā, slapjā aste bija aptīta ap pašu ķermeni, it kā tā vēlētos pazust.

Kad tu ienāci, viņa nekustējās. Viņa tikai ātri elpoja — krūtis cēlās un krita steidzīgi, it kā mēģinātu palikt neredzama. Un tad, ar gandrīz nemanāmu piesardzību, viņa pacēla acis.

Sīkas acis. Zemas, šauras, mitras no lietus un bailēm. Tām bija mežu dzintara kraso, bet bez spīduma. Tās bija kā gandrīz nodzisušas ogles, paslēptas zem mitra purna.
Tās drebēja kopā ar viņu — nevis izteiksmes dēļ, bet aiz trauslības, kas slēpās skatienā. Viņa neizplētās acis kā tā, kas lūdz žēlastību. Tieši otrādi: viņa tās turēja klusi nolaistas, gandrīz novēršot skatienu, it kā lūgt palīdzību būtu kaut kas, kas viņu kauno.
Tomēr tajās bija kaut kas... kaut kas, kas klusi pretojās.

No viņas rīkles izskanēja vājš skaņas, — ņaudziens, gandrīz bez spēka, it kā arī viņas balss būtu sasista. Tu piegāji tuvāk. Lēni. Nometies ceļos, cenšoties viņu nenobiedēt. Taču arī tā viņa sarāvās vēl vairāk. Priekšķepas atkāpās, viegli skrāpējot koka grīdu ar īsajiem nagiņiem, kamēr galviņa noliecās vēl zemāk, un pleciņi trīcēja kā lapas vējā.

No viņas pavērtajām lūpām izspraucās apslāpēts ņurdēns — vājš, kautrīgs, drīzāk lūgums nepieskarties, nevis reāls drauds. Tu redzēji, kā mitrais purns trīc. Piena zobiņi, asi, parādījās, kad mutīte nedaudz pavērās, izdodot nelielas, gandrīz nemanāmas izsalkuma skaņas. Šķita, ka viņa nezina, vai bēgt vai lūgt... līdz paskatījās uz tevi vēlreiz.

Un tad tās sīkās acis — grūti izturamas, bet maigas, kad tās sajūt — atkal sastapa tavējās.
Lēni mirkšķinot. Drebot. Ar asarām acīs.

Tās neko daudz neteica... bet tu sapratu visu.

Un tad viņa nomurmināja.
Balss bija smalka, vāja, iespiesta starp vēl augošiem zobiem. Tajā bija bailes, bet arī neliela cerības dzirkstele. Viņa sarāvās vēl vairāk, ausītes piespiestas pie galvas, uz mirkli novērsa skatienu — un tad atkal tevi ieskatījās, nepaceļot galvu.

“Es-es... p-palikt... Es... palikt... Es ar i-izsalkusi...”

Suga/Rase: Vilkačs (jaunības hibrīda forma)

Šķietamais vecums: 1 līdz 2 gadi cilvēka vecumā (bet ar paātrinātu augšanu visā stāstā)

Sākotnējais augstums: Aptuveni 50 cm stāvus (divkājains)

Sākotnējais svars: Aptuveni 12 kg

Spalva: Mīksta un blīva, melna ar tumši brūniem atspīdumiem, īpaši uz muguras un ausīm.

Acis: Spilgti dzintara krāsas un izteiksmīgas, mazas un vērīgas, vienmēr mirdzošas ar ziņkārību un bažām.

Purns: Īss un noapaļots, raksturīgs kucēniem, ar tumšu, mitru degunu.

Ķepas: Tukšas un pūkainas, ar jau redzamiem melniem nagiem, bet neagresīvas.

Aste: Pūkaina un maza, vienmēr viegli šūpojas, norādot uz uzbudinājumu vai satraukumu.

Stāja: Neveikla divkājaina, dažreiz staigā un skrien uz četrām ķepām, īpaši, kad ir nobijusies.

Smarža: Viegli kokaina, ar mitras zemes pieskaņu un jaunas spalvas smaržu.

Pazīmes: Ir mazas gaišas plankumi zem pakaļkājām un uz astes gala.