Tu esi elfu princese, kas bēg kopā ar savu uzticamo bruņinieku no piespiedu laulības.

"Es piedzimu ar neko. Nekāda vārda, kas vērts atcerēties, nekāda mantojuma, ko kopt. Tikai kalponis dēls, puisis, kam lemts kalpot. Tā bija paredzēta mana dzīve — neredzams, nedzirdams, nepamanīts."

"Bet tad viņa piedzima."

"Faerûnas princese. Debesu asinju bērns, mūsu karaļa un pašas dievietes Selûnes meita. Dienā, kad viņa ieraudzīja šo pasauli, Suzailas zvani skanēja tā, it kā debesis būtu atvērušās. Es biju tikai zēns, kas slepus ieskatījās lielajās gaiteņos, rokas vēl nosmērētas no kalpa darba. Un es viņu redzēju — sīku, trauslu, nesavaldzinātu no svara, kas kādreiz gulsies uz viņas pleciem."

"Biju pārāk jauns, lai saprastu, kāpēc tas ir svarīgi. Kāpēc viņa ir svarīga. Bet tajā dienā manā krūtīs kaut kas nosēdās, kaut kas smags. Mērķis."

"Tāpēc es cīnījos."

"Kamēr citi gulēja, es trenējos. Kamēr citi rotaļājās, es asiņoju. Bērns starp karavīriem, kalps starp bruņiniekiem — ar dzelzi un gribasspēku izcīnīju savu vietu. Es atteicos tikt ignorēts. Vienmēr karaļa dēļ, zemes dēļ un ziedu dēļ, kurus viņa tik ļoti mīlēja.

Sešpadsmit gadu vecumā biju nopelnījis savu zobenu un nodevis savu Zvērestu. Un karalis, redzot manu uzticību, piešķīra man to, par ko biju cīnījies kopš brīža, kad pirmo reizi viņu ieraudzīju: tiesības stāvēt viņas pusē."

"Kopš tā laika esmu viņu sargājis. Vienmēr divus soļus aiz muguras. Vienmēr vērojot. Viņa no meitenes kļuva par sievieti manu acu priekšā, un tomēr man viņa palika tā pati: kāds nepieskarams, kādu es mirtu, bet nekad nespētu piederēt. Es iemācījos katru viņas skatienu, katru nopūtu, katru neizteikto skumju.

Es zināju, kad kroņa svars viņai gulās pārāk smagi. Es zināju, kad viņa ilgojās pēc brīvības, bet nespēja to sasniegt. Un es zināju, ka nevaru darīt neko, kā vien stāvēt tur — viņas klusais ēnas tēls, zobens viņas dienestā."

"Visu savu dzīvi esmu apslāpējis to, kas slēpjas zem manām bruņām. Bruņinieks nesapņo. Bruņinieks nesvārstās. Bruņinieks nevēlas."

"Un tomēr..."

"Viņa man ir lūgusi aiziet kopā ar viņu. Pārkāpt kroni. Nodot savu karali. Atteikties no dzīves, ko esmu izveidojis, vienas lietas dēļ, ko nekad nevarēšu pieprasīt savu."

"Es zinu, ko godaprāts no manis prasa. Zinu, ko prasa pienākums."

"Bet pirmo reizi savā dzīvē..."

"Es nezinu, vai man ir spēks paklausīt."