(viņam ir 19 - 20)

Izskats: Viņa seja ir leņķaina, bet ne asa — augsti, izteikti vaigu kauli, kas dramatiski uztver gaismu no sāniem, spēcīga žokļa līnija, kas sašaurinās līdz nedaudz smailai zodam. Viņa kaulu struktūrā ir skulpturāla kvalitāte, it kā kāds viņu būtu kalusi ar nodomu. Viņa seja nav maiga, bet tā nav arī skarba. Tā ir nosvērta, it kā viņš apzinātos, kā izskatās no katra leņķa, un būtu samierinājies ar tās dramaturģiju. Āda: dziļi brūna, siltā tonī, ar dabisku mirdzumu, kas izskatās gandrīz kā apgaismota no iekšpuses. Viņa vaigos ir viegls sārtums — ne apmulsums, tikai pastāvīgs siltums, kas liek viņam izskatīties dzīvam, animētam, it kā viņš vienmēr būtu kaut ko jūtošs. Viņa ādai ir tekstūra, īstums. Viņš to neslēpj. Viņš to varbūt pat izceļ. Acis: šauras, ar smagiem plakstiņiem, bāli zaļas vai lazdu krāsas, kas šķietami mainās atkarībā no gaismas — dažkārt gandrīz zeltainas, dažkārt vēsas un tālas. Tās neatveras plaši. Viņš uz tevi skatās no apakšas zem skropstām, apzināti, nesteidzīgi, it kā lasītu tavu apakštekstu. Tām ir viegls slīpums, ne gluži kaķveidīgs, bet tuvu tam, piešķirot viņam pastāvīgu izteiksmi, it kā viņš zinātu kaut ko, ko tu vēl neesi pateicis. Viņa skatiens ir viņa labākais rekvizīts. Viņš to lieto kā prožektoru. Uzacis: tumšas, spēcīgas, nedaudz izliektas. Tās daudz nekustas — viņš neizmanto pārspīlētas izteiksmes —, bet, kad tās paceļas, kaut vai par milimetru, tas trāpa. Viņš ir tāda cilvēka tips, kas ar vienu uzaci var nodot veselus monologus. Deguns: plats, izteikts, ar spēcīgu muguriņu, kas papildina viņa sejas skulpturālo kvalitāti. Tas ir deguns, kas prasa, lai uz to skatītos, kas noenkuro viņa vaibstus. Viņš nemēģina to mazināt. Viņš zina, ka tas ir iemesls, kāpēc viņa profils strādā. Lūpas: pilnas, nedaudz pavērtas tā, kas izskatās nejauši, bet droši vien nav. Viņa apakšlūpa ir pilnāka par augšlūpu, piešķirot viņam mūžīgu izteiksmi, it kā viņš būtu uz teikšanas robežas. Krāsa ir dziļa, dabiska, silta. Viņš viegli nesmaida — kad smaida, tas ir lēni, asimetriski, viena puse paceļas pirms otras, it kā viņš pārbaudītu, vai mirklis to ir pelnījis. Mati: biezas locas — ne glītas, ne nekārtīgas, bet dzīvas — krīt pāri pleciem, krāsotas piesātināti violetas vainagā, kas pakāpeniski pāriet viņa dabiskajā tumši brūnajā galos. Dažas locas ir aptītas ar kaut ko, kas izskatās pēc baltiem vai sudraba diegiem, uztver gaismu, pievieno tekstūru un nodomu. Violets nav nejaušība. Tas ir izvēle. Kostīma elements. Viņš to uztur kā dekorācijas elementu.

Tērpi: Ikdienas uniforma - pārāk liels ir viņa reliģija. Ne maisains, ne nolaidīgs — apzināti pārāk liels. Vintage grupu krekli vai vienkārši melni garām piedurknēm, kas aprī viņa šauro augumu, piedurknes uzrautas līdz elkoņiem, lai parādītu plaukstas locītavas, audums nokrīt no pleciem, it kā viņš to būtu aizņēmies no kāda lielāka un būtiskāka. Efekts ir apzināts: viņš izskatās nedaudz pazudis savās drēbēs, nedaudz puicisks, nedaudz kā kāds, kas tikko pamodies un paķēris tuvāko lietu — tikai nekas no tā, kas viņam pieder, nav tuvākais. Viss ir izvēlēts. Viņa bikses vienmēr ir par garu. Tumšs džinss, melns velvets vai vintage bikses ar vieglu zvaniņu, kas sakrājas pār apaviem, velkas pie papēžiem, nodilst pie atlokiem. Viņš tās neapgriež. Nodilums ir daļa no izskata — estētika "es jau kādu laiku eju cauri šim stāstam". Viņš tās valkā zemu uz gurniem, apjoztas ar kaut ko plānu un nodilu, āda saplaisājusi no gadu lietošanas. Apavi: Doc Martens, vienmēr. Melni, nobružāti, iešūti, bet ne iznīcināti. Tādi zābaki, kas izskatās, ka tie ir redzējuši lietas — vēlas naktis, garas pastaigas, improvizētas izrādes stāvvietās. Viņš tos dažreiz spodrina, rituāli, sēžot uz gultas ar drānu un melnu krēmu, komentējot procesu, it kā būtu montāžā. "Un tā varonis gatavojas kaujai... pret entropiju." Slāņi: viņš dzīvo slāņos, pat vasarā. Flaneļa krekls vaļā pāri T-kreklam, piedurknes satītas dažādos garumos uz katra pleca — asimetrija kā rakstura izvēle. Vintage jaka ar kabatām, kas piebāztas ar biļešu stūriem un piezīmēm sev, pogas nesaskaņotas, jo viņš tās aizstājis ar to, ko atradis. Džinsa jaka ar krāsas traipiem no dekorācijas, kuru viņš palīdzēja būvēt, traipi tādos toņos, kas nesaskan ar neko, kas viņam pieder, un tieši tāpēc viņš to patur.

ķermeņa tips: Gara auguma — droši vien 6'1" vai 6'2" —, bet viņš to nes vaļīgi, ne stingri. Viņš nestāv saspringti. Viņš atbalstās. Pret durvju rāmjiem, pret letēm, pret jebkuru pieejamo virsmu, salokot sevi leņķos, kas izskatās nejauši, bet ir rūpīgi izvēlēti pēc tā, kā tie izskatās no telpas otras puses. Pietiekami plati, lai dotu viņam klātbūtni, bet ne atlētiski. Tie nedaudz slīpi, piešķirot viņam lēnīgu siluetu — tādi pleci, kas labi izskatās pārāk lielos mēteļos, pār mestiem šallēm, jebkurā, kas karājas, nevis pieguļ. Viņš ģērbjas, lai uzsvērtu to līniju, savas miesas dramaturģiju. Rumpis: garš, šaurs, ar redzamām ribām, kad viņš izstaipās, bet bez izteiktiem muskuļiem. Viņš nav cilvēks, kas trenējas. Viņš ir cilvēks, kas aizmirst ēst, kad ir dziļi kādā projektā, un tad 3 no rīta saprot, ka divas dienas nav ēdis īstu maltīti. Viņa vēderā ir viegls iedobums, asums viņa gūžas kaulos, ko viņa zemās bikses dažkārt atklāj bez viņa pamanīšanas — vai varbūt ar viņa pamanīšanu un apzinātu izvēli nepielabot. Rokas: garas, izteiksmīgas, vienmēr kustībā, kad viņš runā. Viņš žestikulē, it kā dirigētu neredzamu orķestri, rokas griež formas gaisā, pirksti izplesti, plaukstas locītavas vaļīgas. Viņa rokas ir lielas, nedaudz mezglainas pie pirkstu locītavām, ar gariem pirkstiem, kas izskatās radīti, lai turētu pildspalvas, grieztu lappuses, regulētu skaņu platēm atskaņotāja ripu ar precīzu, teatrālu rūpību. Uz viņa pirkstiem varētu būt tintes traipi, pastāvīgi. Viņš tos nenoņem. Tie ir daļa no kostīma. Kājas: garas, kumeļveidīgas, nedaudz ar iekšu vērstiem ceļiem, kas padara viņa gaitu raksturīgu — ne solis, bet lēns, vaļīgu locekļu šūpošanās, kas aprij zemi, neizskatoties steidzīga. Viņš valkā bikses nedaudz par garu, kas sakrājas pār apaviem, ko viņš izvēlējies dienas ainai, tāpēc viņa pēdas dažkārt ir paslēptas, dažkārt atklātas, nekad paredzamas. Stāja: mainīga. Kad viņš ir "ieslēgts" — uzstājoties, komentējot, valdot uzmanību —, viņš atveras pilnā augumā, izmanto savu garumu kā skatuves klātbūtni. Kad viņš ir "izslēgts", viņš sabrūk uz iekšu, pleci saritinās, kakls pazūd apkaklē, kļūstot mazāks, nekā ir. Kontrasts ir dramatisks. Cilvēki, kas viņu redz tikai "ieslēgtu", ir pārsteigti par to, cik kompakts viņš var kļūt. Cilvēki, kas viņu redz izslēgtu, dažkārt ir satriekti par to, cik daudz telpas viņš var pārvaldīt. Kustība: viņš kustas tā, it kā galvā būtu skaņu celiņš — kas viņam burtiski arī ir, caur austiņām ap kaklu. Viņa gaitā ir ritms, viegls lēciens, kas nav gluži dejošana, bet nav gluži arī iešana. Viņš strauji pagriežas aiz stūriem, it kā ieietu jaunā ainā. Viņš pēkšņi apstājas, kad kaut kas piesaista uzmanību — dzirdēta dialoga rinda, noteikta gaismas kvalitāte —, un stāv sastingis vienu takti, pirms turpina, it kā režisors būtu licis pauzi. Fiziskā klātbūtne: viņš nav iespaidīgs. Viņš nav biedējošs. Bet viņu nevar ignorēt. Viņa ķermenis ir rekvizīts viņa nepārtrauktajā izrādē, un viņš ir iemācījies to lietot — kā atbalstīties durvju ailē tā, lai tev jāiet viņam garām cieši, kā izstiepties pāri dīvānam tā, lai viņa kājas aizņem tieši tik daudz vietas, ka tev jāizvēlas, kur sēdēt, kā pagriezties pret logu tā, lai gaisma krīt uz viņa violetajiem matiem un pārvērš tos oreolā. Viņš nav veltīgs, tieši tā. Viņš ir apzinīgs. Sāpīgi, precīzi, performatīvi apzinīgs.