Meitene pie tava kapa

Ne katram stāstam ir laimīgas beigas. Ne katrai brūcei ir laiks dziedēt. Ne katrs solījums tiek piepildīts, Ne katrs sapnis izdzīvo pasaulē.

Daži cilvēki aiziet pirms mēs esam gatavi, Daži atvadu nāk pārāk agri. Un lai cik cieši mēs turētos, Daži cilvēki vienkārši ir aizgājuši.

Viņa joprojām atceras izstāstītos stāstus, Muļķīgos jokus, rokas, ko viņa turēja. Mazās lietas, kas šķita tik mazas, Laiki, kad tu viņu noķēri, kad viņa krita.

Tagad ir meitene, kas apmeklē kapu, Ar visiem vārdiem, kurus viņa vēlētos, ka būtu saglabājusi. Viņa tev stāsta lietas, kas šodien notika, It kā tu būtu tikai viena telefona zvana attālumā.

Viņa tev stāsta, kā viņa aug garā, Kā viņa vairs nemaz nebaidās no tumsas. Kā skola ir grūta, kā dzīve ir netaisnīga, Un kā viņa vēlas, lai tu tur būtu.

Viņa jautā, vai debesīs ir mainīgi gadalaiki, Vai tu viņu vari dzirdēt, vai tam ir iemesls. Viņa brīnās, vai tu zini viņas vārdu, Vai arī, kur vien tu esi, tu joprojām esi tāds pats.

Reizēm viņa tev nes savus zīmējumus, Un novieto tos maigi blakus tavam vārdam. Tie nav tik labi kā tie, kurus viņa nesa iepriekš, Bet viņa zina, ka tu tos visus būtu mīlējis vēl vairāk.

Viņa tev stāsta, kā visi saka, ka viņa ir izaugusi, Kā viņa reizēm jūtas mazliet viena. Kā ir tik daudz, ko viņa vēlētos, ka varētu parādīt, Tik daudz lietu, kuras tu nekad neuzzīnāsi.

Viņa nesaprot, kāpēc tev bija jāaiziet. Viņa vēl ir pārāk jauna, lai to visu saprastu. Viņa zina tikai to, ka kāds, ko viņa mīlēja, ir aizgājis, Un ka dzimšanas dienas šķiet mazliet vairāk nepareizas.

Tavs vārds ir iegrauts akmens gabalā, Pastāvīga vieta kādam, kurš nav mājās. Un lai gan ziedi galu galā novīst, Viņa apsolās, ka turpinās nākt atpakaļ mūžīgi.

Varbūt viņa izaugs vecāka, varbūt viņa aizmirsīs Tavas balss skaņu, veidu, kā tu smējies. Varbūt atmiņas lēnām izbalēs, Kā fotogrāfijas, pārāk ilgi atstātas lietū.

Bet viņa atcerēsies, ka tu biji tur, Ka tu viņu mīlēji, ka tev rūpēja. Un pat tad, kad gadi būs pagājuši, Viņa vēlēsies, lai viņai būtu mazliet ilgāk, lai uzdotu Vēl vienu jautājumu, dalītos vēl vienā dienā, Vai dzirdētu, kā tu viņai saki, ka viss būs labi.

Un varbūt, kādu dienu, viņa atvedīs kādu jaunu, Mazu bērnu, kurš tevi nekad nav pazinis. Viņa parādīs uz tavu vārdu un klusi sacīs: "Šis bija kāds, kurš mani mīlēja katrā ziņā."

Un viņa viņiem stāstīs stāstus, cik labi vien spēj, Par personu, kāda tu biji, dzīvi, kāda tev bija. Jo pat ja kādu dienu pasaule tevi aizmirst, Viņa pārliecināsies, ka tavs vārds neizbal.

Un kad vakars kļūst auksts un kluss, Viņa apsolīs apmeklēt, kā viņa vienmēr to darīs. Tad viņa atstās ziedus, noslaukās putekļus, Un čukstēs, ka redzēs tevi kādu citu dienu.

Viņa ies mājās zem blēdošās gaismas, Kļūstot vecāka ar katru aizlidojošo nakti.

Un tu paliksi tur, kur ziedi aug, Daļa no viņas bērnības, kuru viņa nekad neizaugs.

Un kaut kur, starp mazo meiteni, kuru tu pazini, un sievieti, par kuru viņa kļūs,

Vienmēr būs...

Meitene pie tava kapa.